INDIJA: Kam mēs bijām gatavojušies un vai tas mums noderēja

Šodien ir 1. marts, un ir palikušas vairs tikai 6 dienas Indijā. Pēc šīm 7 dienām mēs trīs dosimies uz Malaiziju, kur turpināsim mūsu velopiedzīvojumu.

Pēc 5 mēnešu dzīves un ceļošanas Indijā to laiku, kad mēs gatavojāmies mūsu ceļojumam, atceros ar smaidu uz lūpām. Jo pirms doties uz Indiju, mēs bijām gatavojušies kam sliktākam nekā ir īstenībā. Vislielākā baža mums bija – kā būs ar dzeramo ūdeni? Domājām – tā kā pa Indiju pārvietosimies ar riteņiem un ceļā būs arī pilnīgākie lauki, tad pilnīgi iespējams, ka normālu dzeramo ūdeni pudelēs tur gan jau nevarēs nopirkt, jo nebūs jau tādā vietā veikali! Un tad, kad mēs gulēsim teltī kaut kur pilnīgākajā nekurienē, kur tad mēs dabūsim dzeramo ūdeni? Tāpēc nopirkām arī ūdens attīrīšanas tabletes, lai no kāda strauta vai ezera var dabūt dzeramo ūdeni. Indijā esam jau piecus mēnešus un esam nobraukuši vairāk kā 5000 km un ar ūdeni problēmas nekad NAV bijušas! Visās mazajās pilsētiņās, ciematiņos un arī “pilnīgākajos laukos un nekurienē” ir mazie veikaliņi, kur var dabūt daudz ko, tajā skaitā arī ūdeni. Ceļu malās, tāpat kā citās valstīs, ir sastopami benzīntanki. Un gandrīz visos benzīntankos ir bezmaksas dzeramais ūdens un tur nu mēs varējām uzpildīt visas savas velo pudeles. Domājām līdzīgi arī par ēstuvēm un restorāniem. Bet bieži vien ēstuves un restorāni ir sastopami vienkārši šosejas un arī mazāku ceļu malās. Ēstuves, kas ir sastopamas uz šosejām, tās parasti ir diezgan lielas, ar lielu ēdienu izvēli. Tās ēstuves, kas ir sastopamas uz mazākiem ceļiem, arī ir mazākas un ar mazāku ēdienu izvēli. Tā kā braucot pa Indijas ceļiem, paēdis būsi. Ja nav vēlēšanās tērēt laiku restorānos, var iepirkties kādā ceļmalas bodītē, kuras, kā jau minēju iepriekš, ir sastopamas visur. Braucot ar riteņiem, pusdienojuši esam gan ēstuvēs, gan arī našķojušies ar līdzi paņemtajiem cepumiem un augļiem.

Biju lasījusi par dažādām kaitēm, kas var piemesties Indijā. Caureja, galvas sāpes, sēnīte, alerģiskās reakcijas, augoņi, kakla sāpes, iesnas, pārkaršana… Gan jau, ka vēl kaut kas bija… Nu jā, vēdera problēmas mums bija visiem. Saaukstējušies (Jā, tieši tā – saaukstējušies! Tas notika tad, kad no siltā Delhi štata iebraucām kalnu štatā Himachal Pradesh.) mēs bijām visi. Pirms doties ceļojumā uz Indiju biju nopirkusi krietnu žūksni ar dažādām zālēm. Kaut cik paceļojot, sapratu, ka pirkt zāles Latvijā nemaz nebija nepieciešams. Indijā tās ir 5-10 reizes lētākas, un aptiekas te ir uz katra stūra.

Lai arī nav iespējams noteikt, cik ļoti mums ir palīdzējusi kāda no veiktajām vakcīnām, mēs nenožēlojām, ka tās tika veiktas. Te netīrība valda ik uz katra soļa. Trauki ēstuvēs liekas netīri, ūdens glāzes ēstuves darbinieks vienkārši atnes pirkstos (ar pirkstiem iekšā dzērienā), benzīntankos dzeramā ūdens krāni neliekas tie tīrākie.

Latvijā mēs plānojām, ka lielāko daļu nakšu pavadīsim naktsmītnē, ko vedīsim uz mūsu bagāžniekiem – teltī. Tāpēc, pirms doties ceļā, nopirkām labāku un mitrumizturīgāku telti. Taču, dažas dienas padzīvojot teltī, sapratām, ka tas ir diezgan stresains pasākums. Pirmkārt, teltsvietu atrast ir grūti – visi lauki un klajumi, kuri liekas nevienam nepieder, īstenībā kādam pieder. Otrkārt, ja izdosies atrast kādu vietu, kur liekas – “Jā, te var celt!”, tad uzreiz būs klāt vairāki indieši, kuri stāvēs un skatīsies, kā tu cel telti. Pasauks vēl savus draugus, un tā tur tas bars stāvēs un skatīsies. Vai arī vesels bars atnāk tad, kad esam devušies pie miera, un sāk spīdināt lukturus un grabināties pie telts. Tātad, nekāda miera nav. Tāpēc katru vakaru pēc nobrauktajiem kilometriem meklējām viesnīcas. Parasti tās ir visur un ir izvēle. Problēmas atrast viesnīcu var būt tikai pavisam mazās pilsētiņās. Cenas viesnīcām ir zemas. Lētas viesnīcu istabas 2 cilvēkiem Indijā maksā ap 600 rūpijām jeb aptuveni 7-8 eiro. Ļoti bieži šādas istabas ir kārtīgas un glītas. Ja vēlies dzīvot greznāk, tad meklē dārgākas viesnīcas, kuras arī maksā salīdzinoši maz – 1300 līdz 3000 rūpijas jeb aptuveni 18 – 40 eiro. Pirms ceļojuma domāju, ka lētās Indijas viesnīcas vienmēr būs bedres un ja būs vēlēšanās dzīvot cilvēciskos apstākļos, tad būs jāšķiras no vismaz 15 eiro. Bet par laimi ir savādāk.

Runājot par līdzi ņemamajām mantām. Paņēmu par daudz drēbju – varēju iztikt ar vienu džemperi un džinsus arī nemaz nevajadzēja līdzi ņemt. Bet tās liekās drēbes tagad ir izmestas un vairs man nav jāvadā līdzi. Lieki bija arī Kaspara zābaki, manas un Viestura botas. Bet apavus mēs pa pastu nosūtījām uz Balviem (tur dzīvo puišu mamma).

Indijas ceļvedi arī varējām neņemt līdzi, jo mobilais internets mums vienmēr bija pieejams un varējām izmantot gan Google maps, gan Tripadvisor. Pirms doties ceļā, nopirkām divus iepakojumus ar AAA baterijām (kopā 24 baterijas). Atceroties to, vienmēr pasmaidām. Nebija nepieciešams tās pirkt, jo pa tumsu braucam reti un līdz ar to lukturīšiem baterijas netērējas un Indijā baterijas ir lētākas, kā jau viss pārējais. Un… Atverot savas velosomas malējo kabatu, redzu 6 pildspalvas. Sīkums, bet kam tik daudz man vajadzēja ņemt? 🙂

 

Advertisements

One thought on “INDIJA: Kam mēs bijām gatavojušies un vai tas mums noderēja

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s