MALAIZIJA: Sešas dienas Kuala Lumpurā

Pastāstīšu par mūsu pirmajām dienām Malaizijā. Tās mēs pavadījām skaistajā un modernajā Kuala Lumpurā.

Iepriekšējā dienā, braucot no lidostas uz dzīvokli, nokritu no riteņa un sasitu pirkstu, nobrāzu sānu un roku. Tāpēc otrajā dienā ar Kasparu gājām meklēt klīniku vai slimnīcu, kur varētu apskatīt manu sapampušo un sāpošo pirkstu. Slimnīcā, kas ir pāri ielai, man diemžēl nevarēja palīdzēt, jo tā esot militārā slimnīca. Pagājām nedaudz tālāk un atradām mazu klīniku, kur ārsts apskatīja manu pirkstu un ieteica aiziet uz rentgenu jebkurā lielajā slimnīcā. Devāmies tajā virzienā, kur ir viena viņa ieteiktā slimnīca, bet tik tālu netikām, jo pēc pāris minūtēm uzgājām “X-RAY clinic”. Te manu roku apskatīja ārste un bez rentgena noteica, ka nekādi kauli nav lauzti – paspaidīja pirkstu un roku un prasīja, vai sāp. Teica, ja sāp tikai lokot, tad savainota locītava. Turpat klīnikā man iedeva zāles locītavai, pretsāpju tabletes un smēri. Samaksājot par zālēm, sapratu, ka tās maksā līdzīgi kā Latvijā. Tātad, vairs nebūs kā Indijā, zāles par “kapeikām”.

Tā kā mūsu pirmā diena šajā valstī bija baigi traka un gara, tad gulēt aizgājām neēduši un otrai dienai brokastis nesarūpējuši. Līdz ar to pārtikas veikalus ieraudzījām tikai otrajā dienā. Un tas bija ļoti patīkams moments. Visādas maizītes un bulciņas! Ar cīsiņiem, ar gaļu, ar pildījumu, ar sieru, ar augļiem un ogām, ar garnelēm… Tādu Indijā nebija. Protams, ka sapirkāmies dažādas maizītes brokastīm! Un kā tās garšo! Gandrīz pēc mājām! Indijā nebija tādu bulciņu un maizes… Tā bija pasausa, pagatavota kaut kā savādāk… Vēl viens pārsteigums – tuvākajā pārtikas lielveikalā ir lēti suši. 4 palielus vai 6 maziņus gabalus var nopirkt par aptuveni 0,75 eiro. Lielie maksā ap 0,25 gabalā. Pieņemu, ka šī manta visā valstī maksā lēti. Latvijā esot, suši man nekad īpaši nav garšojuši, bet pēc Indijas ēdieniem vēlējos apēst kaut ko savādāku. Un… biju pārsteigta, ka tagad uz suši skatos savādāk (jau piekto reizi ēdu ar gardu muti).

Te pirmo reizi mūžā redzējām durianu. Sākumā mēs to sajutām, bet tikai tad mēs vēl nezinājām, ka tas ir durians. Viss veikals smaržoja pēc jocīgas gaļas, nevarējām saprast, kāpēc tā smaržo. Nedaudz vēlāk sapratām, ka tā smaržo durians, kas ir izvietots veikala sākumā uz viena neliela plaukta. Auglis atrodas vienā vietā, bet smaržo gandrīz viss lielais pārtikas lielveikals… 🙂

Pēc veikala apskatīšanas devāmies kaut ko uzēst. Tajā pašā lielveikalā ir arī dažādas ēstuves un restorāni. Iegājām makdonaldā, paskatīt, kas tur. Un tur arī palikām, jo… ir nopērkami tik ļoti pazīstamie liellopu gaļas burgeri – BigMac un dubultais siera burgers! Es biju kaut kur lasījusi, ka Malaizijā plaši tiek izmantota liellopu gaļa, bet, protams, nebiju aizdomājusies par Malaizijas makdonaldiem un tajos esošiem burgeriem. Tā kā, ieraugot ēdienkartē BigMac’u, tā sapriecājos! 5 mēnešus nav ēsts liellopu gaļas burgers, jo Indijā makdonaldā bija tikai vistas, veģetārie un olu burgeri.

Te pārtikas lielveikali no Indijas pārtikas lielveikaliem atšķiras ar to, ka pie veikala izejas neviens darbinieks nepārbauda iepirkuma čekus un nespiež zīmogu “Samaksāts”. Arī visur citur nav tādu drošības pasākumu un pārbaužu kā Indijā – metro ar bisi neviens vecis nestāv, pie ieejas metro un t/c neviens tevi nepārbauda un neliek iet cauri skenerim.

Trešajā dienā puiši aizbrauca uz veloveikalu un nopirka man jaunu priekšējo riteni (jebšu disku bez kameras un apvalka), jo krītot biju ne tikai sasitusi pati sevi, bet arī saliekusi riteni. Jauns tas maksāja 50 ringiti (aptuveni 13 eiro; viens ringits ir aptuveni 0,25 eiro), kas ir gandrīz piecas dārgāk nekā Indijā. Piebilde – te viss maksā vairāk nekā Indijā. Bet salīdzinot ar Latvijas cenām, te viss (vai gandrīz viss) ir lētāk nekā Latvijā.

Ceturtajā dienā devāmies ciemos pie Jāņa, kurš šeit dzīvo un strādā. Paēdām garšīgas latviskas pusdienas, apskatījām dzīvojamo māju kompleksu, pasēdējām uz jumta, pie baseina. Šādas dzīvojamās mājas ir superīgas – baseini uz jumtiem un mākslīgā pludmale, tenisa korti un sporta zāles, kinozāles un atpūtas telpas, džakuzi… Tādi dzīvojamo māju kompleksi Kuala Lumpurā, protams, ir vairāki. Vakarā, pēc “čilliņa” pie baseina, devāmies vakariņās uz irāņu restorānu. Šī bija ļoti forša diena! 5 mēnešus nebijām satikuši nevienu latvieti, kur nu vēl runājušies.

Piektajā dienā pierādījās kaut kur lasītais – arī Malaizijā ir hindu tempļi. Jā, tādi paši kā Indijā. Līdz ar to, ieraugot šādu templi, nebija nekāds “WOW!”. Savukārt ķīniešu templis ir kaut kas! Apmeklējām Thean Hou Tempe, pie tā atrodas arī bruņurupuču dīķis (Turtle Pond). Tik daudz bruņurupuču vienā vietā vēl neesmu redzējusi! Šajā dienā bijām arī Kuala Lumpuras China Town’ā. Tā kā bijām no rīta (aptuveni 9:00), daudzi veikali vēl nebija atvērušies. Vakaros šī vieta noteikti atdzīvojas.

Pa šīm dienām dažas reizes bijām arī pilsētas centrā. Oooho, kas par skatiem! Visur augstceltnes, augstceltnes, augstceltnes… Īpaši skaisti ir pie slavenajiem Petronas dvīņu torņiem – tur augsto māju koncentrācija ir ļoti liela. Griezies riņķī un redzi, ka esi nonācis augstceltņu džungļos.

Augstceltnes nav tikai pilsētas centrā, protams. Tās ir arī mūsu rajonā un citos dzīvojamos rajonos. Ir arī dzīvojamie rajoni, kurā ir tikai lielās mājas.

Pa šīm dienām apstaigājot un apbraukājot pilsētu, var redzēt, ka visur Kuala Lumpurā tiek aktīvi celtas jaunas mājas. Bieži redzami ceļamkrāni, pa pusei pabeigtas vai gandrīz pabeigtas mājas. Kā jau iepriekšējā rakstā minēju, salīdzinājumā ar Indiju, liekas, ka esam nonākuši 100 gadus nākotnē.

Ieraudzījām arī dažas būtiskas atšķirības satiksmē. Ja Indijā moču bija vairāk nekā mašīnu, tad šeit ir otrādi – uz ielām mašīnu ir daudz vairāk nekā moču. Un mašīnu dažādība te ir lielāka nekā Indijā. Ja Indijā visās pilsētās pārsvarā uz ielām redzēja kādus 10 automašīnu modeļus, tad te tās ir tik dažādas. Kuala Lumpurā liekas, ka katra otrā mašīna ir tjūnēta. Visā Indijā kopumā pa pieciem mēnešiem esmu redzējusi varbūt tikai 10 tjūnētus auto.

Uz motocikla Kuala Lumpurā brauc maksimums pa divi, tā kā tam normāli arī jābūt. Nevis kā visur Indijā – četratā, piecatā…

Un te neviens nebrauc ar velosipēdu. Bet tas nenozīmē, ka velobraucējus neciena auto un motociklu vadītāji. Neviens neizturas agresīvi – netaurē, neapsteidz un neapdzen, lai priekšā strauji nobremzētu vai lai veiktu pagriezienu. Tāpat arī – tik pat kā neviens te neiet ar kājām, gājēju ir ļoti maz. Te visi brauc – ar savu transportu, ar sabiedrisko vai ar taksi. Taksometrs te maksā maz. Par nobrauktiem 10 km samaksājām nepilnus 14,5 ringitus jeb nepilnus 4 eiro. Ja ar taksometru brauc 4 cilvēki, tad, izdalot galējo summu, katram sanāk samaksāt apmēram tik pat daudz kā par metro biļeti.

Par malaiziešu ēdieniem. Vēl neesam nevienu garšojuši un īsti pat neesam skatījušies, kādi tie ir, jo bijām aizņemti ar eiropiešu ēdiena, suši un nūdeļu ēšanu. 🙂 Ķīniešu ēstuves – cik staigāts apkārt un redzēts, tādas te ir DAUDZ un tajos ir liela ēdienu izvēle, un ēdieni izskatās garšīgi.

Pirmajā un otrajā dienā likās, ka pilsētā nekur nebūs atkritumu. Bet tā gluži nav. Esam redzējuši pāris vietas parastākos rajonos (piemēram, tādā kā mūsu), kur mētājas padaudz atkritumu. Bet izskatās, ka tādu vietu Kuala Lumpurā ir maz.

Rīt pametam Kuala Lumpuru un dodamies ceļā ar velosipēdiem tālāk, uz Malaizijas ziemeļiem.

Kaspars savā blogā arī ir uzrakstījis par Kuala Lumpuru:

1.raksts;

2.raksts.

Advertisements

One thought on “MALAIZIJA: Sešas dienas Kuala Lumpurā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s