INDIJA: Divas nedēļas Deli #2

Pēc iepriekšējās dienas lidojuma un laipno palīgu mēģināšanas mūs apčakarēt mēs jūtamies ļoti noguruši un tāpēc kaut kā pamanāmies nogulēt līdz vieniem dienā. Brokastīs apēdam atlikušos cepumus un dažus banānus, kurus mēs bijām nopirkuši vakar, kad tomēr saņēmāmies sameklēt “to īsto ielu ar daudzajām viesnīcām”. Tajā ielā ir ne tikai lērums budžeta viesnīcu, bet arī ļoti, ļoti daudz visādu veikaliņu un milzīgs klāsts ar restorāniem un ēdnīcām. Jā, pēc pāris dienām nāksim te meklēt viesnīcu, jo te ir no kā izvēlēties.

Tā, cepumiem uzdzeram virsū aukstu ūdeni. Pa nakti, stāvot tuvu logam, kurš tā īsti neaiztaisās, ūdens pudelē ir palicis auksts un dzert tādu pavēsā istabā ir ne visai forši. Bet, par aukstumu runājot, bijām gaidījuši, ka no rīta istabā tomēr būs krietni aukstāks. Pat neskatoties uz švako logu, nosaluši nejūtamies. Tikai tā pavēsi. Ak jā, un istabā ir kārtīga biezā sega.

Arī ārā pa dienu nav auksts. Vidējā temperatūra janvārī dienā ir ap 18 grādiem, bet vakarā ir vēsāks. Vēlu vakarā un agri no rīta gan ir auksti – jāvelk gan džemperis, gan plāna vējjaka, lai justos patiešām silti. Un ja vēlu vakarā vai agri no rīta brauc tuktukā vai vilcienā, kuram netaisās ciet logi, prasās arī pēc cepures un cimdiem. Bet naktī šis vēsums kaut kā pamanās nesūkties cauri mūsu caurajiem logiem.

Pahar Ganj

Tātad, esam pamodušies un ieēduši nabadzīgas vēlās brokastis. Un tas viss vienos dienā! Iztīrām zobus un tad jau atkal sākam domāt par ēšanu. Nu bet protams, no cepumiem jau nepaēdīsi.

“Kur tagad ēdīsim? Ejam skatīties kādu vietējo ēdienu tepat, uz blakus ielas?” jautāju Kasparam.
“Varbūt.”
“Vai arī nē! Aizbraucam uz KFC. Vakar ēdām indiešu ēdienu, šodien varam apēst KFC. Sen nav ēsts, un man ļoti interesē, kā tagad man garšos tā vista. Pagājušajā reizē visas mērces man likās asas!” es ierosinu.
“Labi, paskatāmies kartē, kur ir tuvākais.”

Skatoties kartē, saprotam, ka tuvākais ir Connaught Place. Tā ir tā vieta, kur vakar mūs daudzi tik cītīgi mēģināja apčakarēt, un mēs tur atgriezties negribam, vismaz pagaidām. Nākamais tuvākais ir Karol Bagh – rajonā, kas ir slavens savu iepirkšanās ielu dēļ. Par šo rajonu esmu lasījusi arī ceļvedī. Tāpēc nolemjam braukt tur. Paskatīsimies šopinga ielas un apēdīsim vistiņu.

Ejam uz tuvāko metro un stājamies rindā, lai nopirktu metro žetoniņus. Metro Deli izmantojām arī iepriekšējā viesošanās reizē, tāpēc nekas mums te neliekas svešs. Kamēr stāvam rindā pēc žetoniem, spriežam, ka ir jānopērk Travel Card – priekšapmaksas metro biļete. Tas, lai visu laiku nav jāstāv rindās, kas bieži vien mēdz būt garas, pēc žetoniņiem. Travel Card var papildināt automātos un tad braukt, kamēr kartē beidzas nauda, un tad atkal papildināt. Arī žetonus var nopirkt automātos, bet tāda iespēja ir tikai nedaudzās metro stacijās.

Stāvot rindā, mēs bijām patīkami pārsteigti, cik ļoti mierīgi ir indieši. Viņi tiešām stāv rindā un ļoti retais mēģina ielīst bez rindas. Ja tāds cilvēks tiek pamanīts, vietējie saceļ maziņu traci un kasieris atsakās nebēdni apkalpot. Pagājušajā mūsu viesošanās reizē rindā līdēju bija krietni vairāk, vismaz tā toreiz izskatījās.

Tiekam līdz Karol Bagh iepirkšanās ielām un lai gan mums parasti nepatīk šopings un tādas vietas, mums tur ļoti iepatīkas. Var redzēt, ka šis ir bagātāks šopinga rajons. Lai gan cilvēku ir ļoti daudz, nav nekādas grūstīšanās un arī pārdevēji neko nemēģina uzbāzt kā tas ir Pahar Ganj iepirkšanās ielās. Arī veikali apkārt ir daudz glaunāki un pati iela tīrāka. Šeit sajutāmies nedaudz relaksētāk. Te arī izvelku savu fotoaparātu un uzņemu dažas bildes. Vakar Pahar Ganj rajonā nez kāpēc es jutos diezgan sabijusies un fotoaparātu nemaz neņēmu līdzi. (Tagad, atceroties to, smaidu un īsti nevaru saprast, kāpēc tādās bailes no valsts, kurā jau esmu bijusi un ne tikai nedēļu, bet gan piecus mēnešus. Bet ja tā padomā, tad var uzvelt vainu tam stresiņam, ko piedzīvojām pirmajās stundās Deli.)

Bet bailes vilkt ārā fotoaparātu pazūd diezgan ātri, jo jau trešajā dienā staigāju ar to rīku kaklā karājoties. Un viss ir kārtībā, kā tam arī ir jābūt.

no parking

Atgriezīšos pie Karol Bagh. Skatoties kartē, atrodam KFC ēstuvi un dodamies iekšā. Kā par brīnumu, ēstuve ir patukša. “Patukša” nozīmē – tikai puse no galdiem ir aizņemti. Parasti Indijas lielajās pilsētās tādas iestādes kā KFC un Maķītis ir pilnas, un gadās arī tā, ka nav kur apsēsties. Un pilns ar indiešiem, nevis tūristiem. Vēlēšanās ēst tādās ēstuvēs nav tikai eiropiešiem un amerikāņiem! Vidusslāņa (un augstākiem) indiešu vidū šādas vietas tiešām ir cieņā. Es zinu, ka jūs, mani draugi, esat jauki un nedomājat neko ļaunu. Bet ja nu tomēr kāds padomās, “Esat Indijā un ēdat visādus krāmus. Ēdiet normālu indiešu ēdienu.” Gribu jūs nomierināt – to arī darām. Ēdam gan asus, gan ne visai asus indiešu ēdienus. Ēdam gan gaļiņu, gan dārzenīšus. Gan rīsus, gan čapati. Garšo pietiekoši daudz kas. Un kādu reizi iegriežamies arī KFC un pavisam reti MC Donalds. Ir gadījies ēst arī Subway, bet diemžēl man tas negaršo.

Tātad, atkal esmu aizrunājusies… Atgriezīšos pie KFC vistiņām. Nopērkam spaini ar 12 vistu gabaliņiem. Klāt nāk 4 mērcītes. Ne viena no mērcītēm man neliekas asa kā pagājušajā reizē. Vai nu indieši ir sākuši taisīt savādākas mērces, vai nu arī esmu pieradusi pie asa ēdiena. Arī vakardienas dāls un pārējie kariji likās pat ļoti ēdami, neskatoties uz asumu. (Pagājušajā reizē Indijā man bija grūtības ar asu ēdienu.)

Apmetam vēl vienu riņķi pa Karol Bagh un dodamies uz metro.

Karol Bagh

Izkāpjam savā rajonā, Pahar Ganj, un apmetam nelielu riņķi tur. Vakarā tur viss liekas mierīgāks un smukāks, tāpēc izvelku kameru un uztaisu dažas fotogrāfijas. Atkal nopērkam cepumus un banānus, ko uzēst no rīta (vai arī pa dienu, skatoties, kā mēs pamodīsimies).

Jā, jā, nepareizi, ka šodien kārtīgi paēdām tikai vienu reizi, bet laika gaitā mēs labosimies un ēdīsim vismaz trīs reizes dienā (tiešām tā arī būs).

metro

Esam atpakaļ viesnīcā un te nu klusi piezogas šaubas!

Man mieru nedod doma, vai atgriezties Indijā vispār bija laba ideja. Nepamet vēl viena trakā doma, ka ceļojumu vajadzēja atsākt ar kādu citu valsti, piemēram, Filipīnām, Indonēziju…… Bet ne jau Indiju! Un mēs te vēl Kaspara vecākus velkam. Nu galīgs neprāts. Kur gan ir palikusi mūsu iemīļotā Indija? Kāpēc nav vairs tās priecīgās sajūtas, ko piedzīvojām pirmajos mirkļos pēc lidmašīnas nolaišanās Deli lidostā? Kāpēc daudzi cilvēki te, Deli, ir tik nelaipni? Vēl aizvien ir nogurums no tiem čakarētājiem un visu laiku skanošā “miss-idi-posmotri-moi-magazin”, “henna tattoo, ma’am, henna tattoo”, “ma’aam, take a look at my shop” utt.

Bet viss vēl ir priekšā un viss būs labi.

Advertisements

3 thoughts on “INDIJA: Divas nedēļas Deli #2

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s