INDIJA: Divas nedēļas Deli #3

Arī šorīt mēs nespējam pamosties normālā laikā. Divpadsmitos dienā, trakums kaut kāds! Nu, labi, labi, vismaz nedaudz agrāk kā iepriekšējā dienā.

“Ko šodien darīsim? Kur iesim? Ko ēdīsim?” štukojam abi divi.

Nolemjam aizbraukt uz kādu tirdzniecības centru, kur ir arī kinoteātris, un varbūt noskatīties kādu indiešu filmu. Mums ir arī vēlme ieiet kādā lielā supermārketā un nopirkt līdzi pārtiku. Mūsu apkārtnē ir tikai mazi veikaliņi, kuros nav nekāda lielā izvēle.

Jā, zinu, nodarbe ir “lieliska”, bet, atgādināšu – mēs vēl aizvien esam vīlušies un domājam, vai vispār vajadzēja atgriezties Indijā.

Pahar Ganj rajons

Brokastīs apēdam cepumus un dažus banānus. Nolemjam – viss, gana ēst cepumus no rīta. Nākamreiz vienkārši jāiet ārā un jāēd brokastis kādā ēstuvē. Vai arī jānopērk bļodas, karotes, pārslas un UHT piens, kas kādu diennakti droši var stāvēt istabas temperatūrā (Deli šajā laikā tā nav augsta) un nesabojāties. Vispār, man negaršo nekādi cepumi. Un neskatoties uz to, iepriekšējā reizē Indijā, velobrauciena laikā, tos ēdu, lai būtu vairāk enerģijas. Acīmredzot, to ir apēsts tik ļoti daudz, ka pēc diviem gadiem vēl aizvien neilgojos pēc cepumiem.

Paēduši “karaliskās” brokastis, esam gatavi iet ārā.

Iepriekšējā dienā metro stacijā vienā no pieturu sarakstiem biju ieraudzījusi tādu pieturu kā Rajouri Garden un šis vārdu salikums man likās ļoti pazīstams. Tur pat metro stacijā, iegūglēju (mums ir indiešu priekšapmaksas SIM kartes un mobilais internets) un sapratu, ka tā ir tā vieta, kur atrodas daudzi tirdzniecības centri. Apskatot internetā Rajouri Garden esošos tirdzniecības centrus viens likās pazīstams. Laikam mēs tur bijām pagājušajā viesošanās reizē, lai meklētu gāzes baloniņu mūsu pārnēsājamajam gāzes deglim. Toreiz, kā jau esmu pieminējusi, braucām apkārt Indijai ar velosipēdiem un gribējām nakšņot teltī un paši ik pa laikam pagatavot ēdienu. Taču beigu beigās – teltī nakšņojām vien 4 reizes un pārstājām – Indija tam nelikās īstā vieta. Tā vietā palikām vienkāršās viesnīcās, kuras Indijā ir par ļoti pieņemamu cenu.

Nolemjam braukt uz Rajouri Garden un meklēt “mūsējo” tirdzniecības centru. Tas mums bija palicis atmiņā kā ļoti smuks un plašs tirdzniecības centrs ar kinoteātri. Gan jau atradīsim.

Kaspars un Avatars New Delhi

Izkāpjam no metro un vienkārši sekojam cilvēkiem. Pēc pavisam neilga laika saprotam, ka ejam pareizajā virzienā, jo pa gabalu ir redzams pirmais tirdzniecības centrs.

Ejam iekšā, apejam riņķi pa pāris stāviem un saprotam, ka šis tirdzniecības centrs ir baigi švaks un maziņš arī. Puse no veikaliem ciet un dažviet liekas, ka māja jau jūk kopā. Bet tas tā kā nebūtu loģiski, jo vienā pusē tā nav vēl pabeigta!

Tātad – nav īstais!

Izdomājam meklēt nākamo tirdzniecības centru. Tam ir jābūt kaut kur ļoti tuvu. Paprasām apsargam, vai viņš nezina, kā tikt uz nākamo tuvāko tirdzniecības centru. Viņš parāda, kurā virzienā jādodas. Jāiet pa smilšu celiņu, kas sākas tepat aiz stūra. Ceļš iet cauri kaut kādai “stroikai” un tad cauri kaut kādam laukumam, kas ir piemētāts ar atkritumiem. Atkritumu kaudzēs rokas suņi.

Un visa tā “smukuma” galā atrodas tirdzniecības centrs. Ejam cauri kārtējai drošības kontrolei. Piebilde – daudzviet Indijā, īpaši tādās lielās pilsētās kā Deli, Mangalore, Čenaja u.c., tirdzniecības centros ir drošības kontrole. Sievietes un vīriešus pārbauda atsevišķi – ir sieviešu rinda un vīriešu rinda. Drošības kontrole ir ne tikai tirdzniecības centros, bet arī metro un vilcienu stacijās.

Atskatoties uz visu šo, saprotam, ka te nemaz neesam bijuši un arī šis tirdzniecības centrs liekas neredzēts. Un ne tikai neredzēts, bet arī diezgan švaks. Tiesa gan, tas ir nedaudz labāks nekā iepriekšējais.

Nu nekas, ja jau esam šeit, tad ir jāatrod kaut kas ēdams. Pirms doties ēdiena meklējumos, pieeju pie mobilo aksesuāru stenda un apjautājos, vai viņiem ir kāds vāciņš Meizu MX5. Nē, nav gan. Liekas, ka puisis pat nezina tādu ražotāju. Saka, ka viņiem ir vāciņi tikai Samsung’iem un iPhone’iem.

Uzejam pēdējā stāvā, kur izvietotas vairākas ēstuves, restorāni, un, tavu brīnumu! Klubi! Jā, tie paši klubi – ar visu mūziku un jauniešu bariem. Un tas viss dienas vidū! Izkārtnes pie klubu durvīm vēstī, ka pārtiji te notiek pa dienu – no vieniem līdz septiņiem. Ak, tad tas izskaidro kuplos smuki saģērbušos jauniešu barus metro un kāpēc viņi kāpa ārā Rajouri Garden pieturā.

Daži no indiešu party-puikām izskatās gana smieklīgi. Zinu, ka nedrīkst smieties par cilvēkiem, bet nu… Ar Kasparu viņus nodēvējām par gaiļiem. Frizūras kā Džonijam Bravo. Saulenes. Bikses ar zemo jostu, šauras, šauriņas. Jostas ar krāsainiem blinigiem. Spīdīgas krokodilādas imitācijas kurpes. Maikas ar spīdumiem un uzrakstiem tādiem uzrakstiem, kā – I am cool, I love girls, I am famous utml. Meitenēm apģērbi gan ļoti smuki un gaumīgi.

Izvēlamies vienu no ēstuvēm tur un pasūtam momos un indiešu veģetāro biryani. Sadalīsim, katram pa pusei no katra. Man te laikam ir jāpaskaidro, kas tad ir momos un biryani, vai ne?

Biryani ir rīsi ar garšvielām, mērci, dārzeņiem un / vai gaļu. Kaut kas līdzīgs plovam, tikai ass. Momo ir pelmeņveidīgs ēdiens. Saka, ka momo ir nācis no Nepālas. Tas ir ļoti populārs ēdiens Nepālā un Tibetā un ir “aizceļojis” arī līdz Indijai. Momo mēdz būt gan veģetāri (ar dārzeņu vai siera pildījumu), gan neveģetāri (ar gaļu). Momo tiek pasniegti vai nu vārīti, vai nu cepti.

Esam paēduši un mūkam prom no šī pārtiju stāva.

Pirms doties prom, “pajautāju” Googlei, kādi tad ir populārākie tirdzniecības centri Deli. Jā, ir daži. Un to starpā es ieraugu Pacific Mall tirdzniecības centru. Atkal liekas pazīstams nosaukums. Jā, tik pat labi es kļūdos!

govs

Bet tā kā tas atrodas tikai pāris metro pieturas tālāk no mūsu atrašanās vietas, mēs izlemjam aizbraukt. Kāpēc pietura Rajouri Garden likās tik pazīstama, es nezinu. Iespējams tikai tāpēc, ka braucām tai garām. Tiešām neatceros.

Esam nonākuši Pacific Mall. Ieejam iekšā un saprotam, ka, jā, šeit mēs esam bijuši! Tad šī bija tā vieta, ko mēs meklējām un beidzot arī atradām.

Izstaigājamies pa lielo Pacific Mall’u, ieejam pārtikas lielveikalā, nopērkam vajadzīgo un dodamies kinoteātra meklējumos. To arī atrodam un, apskatot filmu repertuāru, saprotam, ka neviena no filmām mums diemžēl neinteresē. Daļēji droši vien pie vainas ir jau nu zudusī luste skatīties indiešu filmas, vismaz šodien.

Vispār, nekā interesanta šodien… Bet nu, apkārtne apskatīta, ar metro pabraukājāmies. Veikalos pabūts…

Vakarā, pa ceļam uz viesnīcu, meklējam kādu indiešu restorānu vai ēdnīcu, kurā ieturēt vakariņas. Vispār, tajās glaunākajās vietās Pahar Ganj rajonā ēdiens ir salīdzinoši dārgs Indijas standartiem – vidēji 3 eiro par vienu maltīti. Un nav teikts, ka porcijas būs bagātīgas. Tāpēc šoreiz meklējam kādu parastāku ēdnīcu, kur ēdiens ir lētāks, porcija ir lielāka un tajā pašā laikā kvalitāte ir, teiksim, normāla.

Kā tādu vietu var atrast? Nē, mēs nelasīsim nekādas atsauksmes Tripadvisoros u tml. vietnēs, šovakar esam slinki. Vienkārši ejam pa ielu un skatāmies. Kura vieta izskatās vienkāršāka? Piemēram, šī. Vai šajā vienkāršajā vietā ir daudz vietējo? Jā. Labi. Noteikti esi dzirdējis vai lasījis tādu ieteikumu attiecībā uz restorāniem, ēstuvēm un ielas ēdieniem – ej tur, kur redzi daudz vietējo. Nu, tā viņš ir. Tā parasti darām, un tas vienmēr ir attaisnojies.

Noteikti jautāsi – vai, vadoties pēc šāda principa Indijā, nesaindēsies? Nevar taču ēst visur, kur redzi lielus pūļus ar indiešiem. Nu jā, vienkārši jāskatās. Piemēram, esi laukos, vietā, kur ir tikai viena ēstuve un maza bode ar trim cepumu paciņām un vienu kolas pudeli aiz letes (tādas vietas mēdz būt). Ēstuve ir netīra, tumša un visādi citādi biedējoša. Toties pilns ar vietējiem. Protams, ka māc šaubas par ēdiena kvalitāti. Labāk neej. Es neietu.

Tā. Atgriežos pie šī vakara ēstuves meklējumiem. Esam atraduši, šķiet, īsto vietu. Tur ēdieni tiešām ir lētāki. Katrs pasūtam rīsus ar gaļu un dārzeņiem. Kad mums tiek atnests ēdiens, saprotam, ka šajā vietā ar vienu porciju var paēst divatā, it īpaši, ja pasūta vēl kādu side-dish’u klāt. Uhh, tas gan ir forši. Kaut kā iemokām iekšā katrs pa savai milzīgajai milzīgai porcijai. Būs jānāk vēl.

Kamēr mēs ēdām, parādās vēl daži ārzemnieki. Mēs ar Kasparu smejamies – droši vien pamanīja mūs, vienīgos eiropiešus, sēžam te un nosprieda, ka šeit ēst ir droši. Bet vispār jā, ja redzi, ka tevis izvēlētajā ēstuvē vai ielas ēdienu būdā ēd eiropietis, tad uzreiz jūties drošāk par savu izvēli, hehe.

Pirms doties prom, pamanām, ka ēstuvē ienāk arī dažas japāņu meitenes. Viņas paņem ēdienkartes un sāk googlēt indiešu ēdienus, pirms tos pasūtīt. Uzreiz prātā nāk mūsu pirmā reize Indijā. It īpaši tā viena reize… Tas bija smieklīgi, fiksi tāpēc pastāstīšu.

Tātad, tas notika iepriekšējā viesošanās reizē, kad pa Indiju braucām ar velo. Pirmā nedēļa Indijā, neko daudz vēl nezinājām. Braucām kalnu virzienā, uz pilsētu Šimla. Vakars klāt, meklējām viesnīcu. Atradām. Vēl nopriecājāmies, ka blakus viesnīcai diezgan smuks restorāns. Gājām vakariņās un tieši tāpat kā šīs japāņu meitenes gūglējām indiešu ēdienus. Pagāja laiciņš, vismaz minūtes 15, kamēr izvēlējāmies ēdienu. Pasaucām viesmīli un tad izrādījās, ka mūsu pūles bija veltīgas! Nekas no ēdienkartes nebija pieejams, tikai – veģetārā sviestmaize. OK. Kaut kas taču bija jāapēd. Lieki teikt, ka mēs bijām izsalkuši pēc garās dienas un riteņbraukšanas. Pasūtījām tās nelaimīgās sviestmaizes. Un gaidījām, gaidījām. Vienā brīdi pienāk restorāna darbiniece un mierina mūs, ka sviestmaizes būšot, kolēģis tikai esot aizbraucis uz tuvāko pilsētu (mēs atradāmies ārpus pilsētas), uz veikalu, lai nopirktu maizi mūsu sviestmaizēm. OK…. Beigu beigās maizi sagaidījām: uz pusēm pārgriezta sendviču maize, kurai nogriezta garoza (tātad, mazāk ko ēst), un pa vidu ielikti tomāti un gurķi. Katram, ja pareizi atceros, bija 4 pusītes jeb 2 sendviči.

Vadi, vadi, vadi

Laiks atgriezties tagadnē. Ejam uz savu viesnīcu un pa šo laiku Kaspars vēro ielas ēstuvju būdas. Nākamajā dienā viņš man pastāstīs, kur uz ielas var nopirkt ceptus kartupeļus…

Nākamajā rakstā uzzināsiet, vai… mēs apēdām tos ceptos kartupeļus, vai nē. Un ne tikai to.

Pēc lasītāja lūguma pievienoju dažas fotogrāfijas ar bankomātu. Parasti tie ir novietoti lūk šādās būdiņās. Dažreiz pie būdiņas stāv sargs ar automātu. Vispār, Indijā ir ļoti daudz dažādu banku.

Indijas bankomats

Indijas bankomats

Advertisements

2 thoughts on “INDIJA: Divas nedēļas Deli #3

  1. Paldies par rakstu un par bankomātiem! Mani ieinteresēja “Fast Cash” opcija otrajam bankomātam, neatceros ka jebkur tādu būtu redzējis. Apskatījos youtube tipveida Indijas bankomāta pamācibu, izrādās, ka Fast Cash viņu izpratnē ir vienkārši gatavu summu piedāvājums ekrānā, nekas vairāk. Biju iedomājies ka tas varētu būt kaut kas cits, hehe.

    Par bankomātu apsargu – kaut ko tādu novēroju Nepālā, tur gan parasti apsargs, ja bija, tad bija iekšā būdā aiz papildus nožogojuma vai stikla. Baigi nepierasti. Ieej bankomāta būdiņā un tur kaut kāds sargs 🙂

    Bilde ar elektrības stabu un vadu mudžekļiem ir Āzijas klasika. Pirmā diena Nepālā man pagāja bildējot tieši tādus stabus 😀 Es tiešām nesaprotu, viņi savādāk nemāk vai īpaši neiespringst.

    1. Par Fast Cash es nezinu. Biju redzējusi to bankomātos, bet neesmu skatījusies, kas tas īsti ir.
      Tagad pagūglējot es atradu to pašu info, ko Tu. Ka tas ir vienkārši tā gatavā summa ekrānā.

      Jā, tie vadu mudžekļi ir redzēti arī Taizemē. Malaizijā, likās, to bija krietni mazāk.

      Mēs maija beigās plānojam doties uz Nepālu. 🙂 Redzēsim viņu bankomātu sargus. 😀

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s