INDIJA: Ilgais ceļš uz Mumbaju

Agrā pavadījām vēl vienu dienu, pastaigājoties un apskatot pilsētu. Vakarā ar vilcienu braucām atpakaļ uz Deli. Par nieka pusotru eiro braucām salīdzinoši jaunā un foršā Non A/C chair car (sēžamvagonā bez gaisa kondicioniera) ar daudziem, tiešām daudziem ventilatoriem pie griestiem. Tie gan netika darbināti, jo ārā tak ziema! Nu, tiešām ziema! Neskatoties uz to, ka vagons bija gana jauns un jauks, pa logu šķirbām iekšā vilka aukstais gaiss un mēs tiešām salām. Labi, ka mēs bijām uzvilkuši, gan jakas, gan vējjakas un vēl paņēmuši līdzi šalles! Cimdu gan mums nebija, žēl gan!

Vēl vienu dienu pavadījām Deli un tad devāmies uz lidostu, lai lidotu uz Mumbaju.

Vilciens no Āgras uz Deli

Ziemā vilcienā ir auksti

Uz Mumbaju izlēmām lidot, lai ietaupītu laiku. Kaspara vecākiem ir atvaļinājums – trīs nedēļas laika, lai padzīvotos Indijā.

Lidojums ir astoņos no rīta. Ceļamies četros, lai brauktu ar vienu no pirmajiem metro, kas ir ap pussešiem.

Uz lidostu tiekam bez problēmām, taču gluži bez stresa tikšana līdz Mumbajai nav. Bijām domājuši, ka ar divām ar pusi stundām lidostā pilnīgi pietiks, kā jau tam vajadzētu būt, bet realitātē tā nemaz nav.

Lidojam ar aviosabiedrību IndiGo, un mums pienākas iespēja iečekot bagāžu, ko es arī izmantoju. Ar Kasparu stājamies bagāžas iečekošanas rindā (Kaspars man sastādīs kompāniju), bet Viesturs un Kaspara vecāki stājas super garajā rindā uz kontroli. Lidojusi esmu daudz, bet tik garu rindu uz kontroli, liekas, neesmu redzējusi!

Stāvam rindā minūtes desmit, bet necik tuvāk iečekošanas lodziņam tā arī netiekam. Acīmredzot klientiem ir radusies kaut kāda problēma, un darbinieks netiek galā.

Pārejam blakus rindā. Par laimi, rindas uz bagāžas iečekošanu nav ļoti garas. Bet arī šajā rindā stāvot mums nav lemts tikt pie bagāžas nodošanas. Jo arī te notiek kaut kāds pārpratums / problēma ar bagāžu un darbinieks aizskrien pakaļ klienta tikko nodotajai somai. Tad, kad viņš neparādās pēc piecām minūtēm, mēs pārejam blakus rindā. Tā ir pavisam īsa, bet somu sanāk nodot tikai pēc minūtēm 10.

Lai nodotu manu somu, esam rindā nostāvējuši teju stundu. Nopietni! Esmu aizkaitināta, bet vainot lidostas darbiniekus es nevaru. Jā, ik pa laikam viņi ilgi apkalpo cilvēku ļoti ilgi, bet es jau nevaru zināt, kas tur viņiem notiek. Savādi liekas, ka gandrīz visi indieši, nododot bagāžu, maksāja. Vēlāk gan atceros, ka, ja tava bagāža pārsniedz atļauto svaru, ir jāmaksā noteikta summa par katru pārsniegto kilogramu. Un vēl dažiem viņiem bija simts somas, haha. Tāpēc par savu nepatiku cenšos aizmirst, jo lidostas darbinieki nav vainīgi, ka viņu brāļi indieši lido ar teju visu sadzīvi, ha.

Tāpēc esmu neapmierināta ar sevi. Kāpēc mana soma nav vieglāka, kāpēc pārsniedz cabin bag svaru (7 kg). Pirmā ilgtermiņa ceļojuma laikā mana soma svēra tieši 7 kg… Nākotnē būs jāpiestrādā pie mantu samazināšanas.

Kamēr mēs stāvējām somu nodošanas rindās, Kaspara vecāki un Viesturs rindā uz kontroli pabīdījās uz beigām, jo rindu viņi bija izstāvējuši, bet mēs vēl nebijām nodevuši manu somu.

Tagad sākam visu no sākuma! Tas ir, stājamies rindā uz kontroli, pašās beigās… Rinda ir tik pat gara kā iepriekš… Pastāvot rindā uz kontroli minūtes 10, sāku uztraukties, vai vispār paspēsim uz lidojumu, jo rinda nepaliek īsāka! Paskatoties uz metāla detektora pusi, tur tālumā, var redzēt, ka tur stāv vieni un tie paši cilvēki. Kāds atkal ir iesprūdis un skaidrojas ar lidostas darbiniekiem. Līdz ar to viss process ir apturēts. Pēc kāda laika, šķiet, savu problēmu klienti atrisina un dodas cauri kontrolei.

Stāvam rindā. Lēni kustamies uz priekšu. Cik varu saskatīt, liekas, ka te darbojas tikai divi somu “skeneri”. Viens somu skeneris ir mūsu rindas galā, otrs – otras rindas galā. Cilvēkus pa rindām “izsūta” viens lidostas darbinieks. Bez diviem skeneriem ir daži metāla detektori. Liekas, ka četri. Mūsu pusē ir divi. Viens sievietēm, viens vīriešiem.

Laikam nav pietiekoši garas rindas, lai iedarbinātu vēl vismaz vienu skenētāju.

Lēnām virzāmies uz somu pārbaudi. Līdz vārtu aizvēršanai ir palikušas vien 40 minūtes. Ļoti ceru, ka paspēsim!

Līdz vārtu aizvēršanai ir palikusi pusstunda. Esam jau tuvu, tuvu pie pārbaudes. Divi indieši ielien rindā pirms mums un apkārtējie cilvēki sāk protestēt. Iekāpšana mūsu lidmašīnā ir sākusies – viņi aizstāvas. Viens no vīriešiem ielīda rindā tieši pirms manis, un man ir redzama viņa biļete. Redzu, ka iekāpšana viņu lidmašīnā ir sākusies tieši tagad. Padomāju – bet ko man teikt, iekāpšana mūsu lidmašīnā ir sākusies jau pirms 10 minūtēm… Tā kā esmu jau nogurusi no šī visa, tad vienkārši klusēju.

Viss ir labi. Paspējām! Pēc mums ierodas vēl pāris cilvēki un vārtus drīz vien aizver.

Šī lidostas piedzīvojuma laikā sapratām, ka indiešiem ļoti patīk vairākkārt pārbaudīt avio biļetes un spiest zīmodziņus uz tām. Pirmo reizi biļetes tiek pārbaudītas, ieejot pa lidostas durvīm. Pirmo zīmogu dabūju, kad izgāju drošības pārbaudi. Otro dabūju, kad izgāju cauri metāla detektoram un lidostas darbiniece mani apčamdīja. Trešo dabūju pirms ieiešanas geitā. Un ceturto – tieši pie lidmašīnas. Tur arī vēlreiz pārbaudīja somas!! Uz jautājumu, kāpēc vēlreiz jāpārbauda, ja vienreiz viss jau ir pārbaudīts, mums atbildēja, ka kādam pēc pirmās drošības pārbaudes somā ir atrastas šķiltavas. Kaut kā neloģiski skan – mēs pārbaudām jūs otro reizi, jo kādam pēc pirmās pārbaudes somā atrastas šķiltavas. Hmm, tad sanāk, ka viņi tāpat visus pārbaudīja, jo savādāk jau viņi šķiltavas neatrastu… Haha, varēja jau vienkārši pateikt – tāds ir likums.

Viesturs nofočēja savu biļeti ar daudzajiem zīmogiem.
Viesturs nofočēja savu biļeti ar daudzajiem zīmogiem.

Esmu uzkāpusi pa kāpnītēm un eju iekšā pa lidmašīnas durvīm. Manu biļeti pārbauda pēdējo reizi. Laikam pārbauda, vai netrūkst neviens zīmodziņš. Haha. Zīmodziņi visi vietā, un es varu apsēsties!

Lidojums ilgst trīs stundas, un es noguļu gandrīz visu lidojuma laiku. Esam cēlušies agri, un ļoti nāk miegs, tāpēc vienkārši “izrubos” un pamostos neilgi pirms lidojuma beigām. Aizeju uz WC un… guļu netraucēti tālāk.

Lidmašīna nolaižas Mumbajas lidostā, un izejot no lidmašīnas sajūtam Mumbajas siltumu (25 – 28 grādiem). Deli no rīta bija auksti, ap 8 – 10 grādiem, tāpēc mēs esam “pilnā ekipējumā – ar džemperiem, vējjakām un kurpēm. Lidostā novelkam vējjakas un biezos džemperus. Kaspara mamma pārvelk apavus. Nu, tagad būsim siltumā!

Mumbajas lidosta atrodas 20 km no Mumbajas centra, Chhatrapati Shivaji Terminus stacijas, kur plānojam meklēt naktsmītni. Uz turieni dosimies ar vilcienu. Dzelzceļa stacija neatrodas pie lidostas, gabaliņš ir jāpaiet, kāda pusstunda. Soma spiež, pārgājienu apavos, džinsos un plānajā džemperī ir karsti, bet ne nepanesami.

Tiekam līdz stacijai, un paiet kāds laiciņš, kamēr saprotam, kur nopirkt vilciena biļetes. Viesturs dodas pirkt biļetes, bet mēs paliekam sargāt somas.

Esam dzirdējuši (un redzējuši bildes un video, arī), cik pilni var būt Mumbajas vilcieni. Tāpēc plānojam iegādāties pirmās klases biļetes, cerībā, ka vismaz tur būs vairāk vietas mums un mūsu somām.

Tuvojamies stacijai, Mumbaja

Biļetes pirmajā klasē maksā 100 rūpijas (1.3 Euro), bet otrajā klasē – nieka 10 rūpijas (13 centi).

Kamēr Viesturs pērk biļetes, mēs vērojam vilcienus. Izskatās, ka šajā laikā cilvēku ir maz, un otrās klases vagoni nav ļoti piebāzti. Bet nu, lai ir pirmā klase. Drošāk.

Biļetes ir rokā, un mūsu vilciens pienāks pavisam drīz.

Lai gan iekāpšanai vilcienā mēs esam gatavi jau laicīgi, sanāk vilcienā ielekt pēdējā brīdī. Nē, ne jau tāpēc, ka cilvēku tik daudz, ka šausmas. Nē, tieši otrādi, cilvēku tik pat kā nav. Vienkārši mēs meklējām pirmās klases vagonu. Tie nav izvietoti viens pēc otra, bet gan pamīšus ar citiem vagoniem – starp otrās klases vagoniem, sieviešu un pensionāru vagoniem. Tāpēc arī ielēcām pēdējā brīdī, jo kamēr gājām uz pirmās klases vagonu, vilciens sāka kustību. Man un Kasparam šī ir otrā reize, kad lecam jau braucošā vilcienā, ha. Pirmā reize bija pēc viesošanās pie Agates.

Izrādās, mēs ielēcām ne pirmās klases vagonā, bet gan sieviešu vagonā. Nākamajā pieturā izkāpjam un pārejam uz nākamo vagonu, kas ir pirmās klases vagons.

Es nezinu kāda ir atšķirība starp pirmo un otro klasi, kā tikai cenu ziņā. Pirmās klases vagons izskatās ļoti prasti. Liekas, ka tāpat kā otrās klases vagons (tik, cik pa logu esmu redzējusi).

Esam klāt, Mumbajas centrālajā stacijā – Chhatrapati Shivaji Terminus. Tā ir grandioza ēka, kas vairāk izskatās pēc pils vai pēc iespaidīgas universitātes ēkas. Arī iekšā viss ir daudz maz tīrs.

Chhatrapati Shivaji Terminus iekšpuse

Chhatrapati Shivaji Terminus ēka

Pirms doties uz Mumbaju, bijām izlasījuši, ka lētākas viesnīcas atrodas stacijas tuvumā. Neko neesam iepriekš rezervējuši, jo Indijā viesnīcas meklējam esot uz vietas. Kāpēc? Vienreiz to esmu skaidrojusi šeit.

Dodamies viesnīcas meklējumos. Kaspara vecāki un brālis gaidīs mūs un sargās somas, kamēr mēs ar Kasparu izstaigāsim apkārtni un atradīsim viesnīcu. Mēs jau esam gandrīz gatavi pamest Kaspara vecākus un Viesturu, kad pienāk nabadzīga paskata onkulītis un sāk rādīt viesnīcu vizītkartes un stāstīt par viesnīcām. No šādiem “maksas pakalpojumiem” mēs parasti izvairāmies, tāpēc pasakām paldies un ka mums palīdzība nav nepieciešama. Protams, onkulītis jau neteica, ka viņa pakalpojums ir maksas pakalpojums. Vienkārši zinām, ka galu galā nāksies maksāt naudu. Daudzi no šiem “palīgiem” pat apgalvos, ka viņi ir garāmgājēji un tikai vēlas palīdzēt un papraktizēties angļu valodu… Tikai pēc tam, kad jau esat gatavi šķirties, tiks pieprasīta naudas summa… Onkulītis gan nesaka neko tādu, tikai uzstājīgi paliek pie mums un rāda viesnīcu vizītkartes. Mēs aizejam un ceram, ka Viesturs ar viņu tiks galā.

Vispār, pāris reizes tomēr mums ar viesnīcu atrašanu nebija veicies. Tas bija dažās lielajās pilsētās – Punē, Ahmadābādā, Sūratā un vēl kaut kur. Viesnīcu meklējām ilgi, jo to nez kāpēc bija visai maz un lielākā daļa bija dārgā gala (35 – 50 Euro par nakti). Un tad, kad atradām, tās bija vai nu briesmīgas, vai nu briesmīgas par salīdzinoši lielu naudu vai arī vienkārši dārgas. Kāpēc es to stāstu? Jo Mumbaja pievienojas šai listei!

Izrādās, viesnīcas Mumbajā ir krietni dārgākas nekā visur citur. Arī dārgākas par viesnīcām jau pieminētajās pilsētās (Pune, Ahmadābāda, Sūrata). Un lētāko viesnīcu nav baigi daudz, kā arī tās ir “izsijātas”. Gana ilgi jāpastaigā, lai nonāktu no vienas līdz otrai. Tādu vietu kā Pahar Ganj vai Karol Bagh (šopinga ielas ar lielu viesnīcu daudzumu) Mumbajā neatrodam.

Pēc pusstundas meklēšanas atrodam vienu salīdzinoši normālu viesnīcu, bet par to naudu… Negribam, vairāk nepameklējot, uzreiz tur iečekoties. Tāpēc papētām karti un aizstaigājam vēl līdz pāris viesnīcām. Tur vai nu visi numuri bija aizņemti, vai arī vienkārši neņem ārzemniekus.

Esam apgājuši riņķi un nonākuši atpakaļ pie Kaspara vecākiem. Tavu brīnumu, onkulis ir tur pat! Labi, labi, apnika jau meklēt viesnīcu, tad jau lai viņš stāsta un rāda savas vizītkartes, ja jau tik uzstājīgs! Apskatām vizītkartes un redzam, ka vairākas viesnīcas no onkuļa repertuāra mēs ar Kasparu esam jau atraduši paši un apmeklējuši. Pakonsultējamies ar Viesturu un izlemjam piezvanīt vienai viesnīcai, par ko ir stāstījis onkulis un kurā mēs vēl neesam bijuši.

Piezvanot uz viesnīcas recepšenu, uzzinām, ka brīvu numuru nav un par numuru pieejamību viņi varēs pateikt pēc sešiem, kad ir izčekošanās laiks. Nu gan vēlu viņiem izčekošanās laiks! Viņi iesaka nolikt pie viņiem somas un gaidīt līdz sešiem (tagad ir divi). Onkulis ir ļoti uzstājīgs un grib, lai mēs ejam uz to viesnīcu un gaidām līdz sešiem. Nu jā, viņš grib dabūt savu komisiju no viesnīcas! Apskatāmies kartē un ieraugām, ka blakus tai viesnīcai ir vēl pāris citas. Izlemjam iet tur, un onkulis mums rāda ceļu, doh. No viņa ir grūti atkratīties. Tā kā mēs esam noguruši, tad arī īpaši vairs necenšamies.

Desmit minūšu gājiens un esam galā. Viesturs ieiet “onkuļa viesnīcā” uzzināt vairāk. Nu jā, tā arī ir. Pašlaik nav brīvu numuru, bet varbūt būs kāds atbrīvojies pēc sešiem.

Lieta tāda, ka šodien Mumbajā notika maratons. Jā, šoreiz pa īstam kaut kas notiek, haha! Kaspars par to izlasīja ziņās. Varbūt tāpēc vairākās viesnīcās visi numuri ir pilni, jo maratonā piedalās gan ārzemnieki, gan arī indieši no citām pilsētām! Kamēr gaidījām Viesturu, vienu no maratonistiem satikām.

Negribam gaidīt līdz sešiem, tāpēc apsveram iespēju nobukot istabu blakus viesnīcā. Cenas ir tik pat augstas kā tajā viesnīcā, kuru mēs ar Kasparu izbrāķējām. Bet istabiņas ir švakākas nekā tur! Ja mēs zinātu… Bet ko tur vairs…

Viesnīcas darbinieks mums parāda vairākas istabas un es izvēlos tās divas smukākās. Jā, šajā viesnīcā numuriņiem kvalitāte atšķiras. Pāris izskatās pavisam nolaisti, kamēr pāris citi ir OK.

Pasaucam pie reģistrācijas galdiņa Kaspara vecākus un brāli, atnāk arī apstulbušais onkulītis. Viņš nesaprot, kāpēc nepaliksim tajā viesnīcā. Nu, nepatīk, negribam!

Viesnīcas menedžeris jautā, kurus numuriņus mēs izvēlējāmies. Es nosaucu tos divus smukākos, bet menedžeris saka, ka tie neesot pieejami. Es nedaudz nogriežos no galda un diezgan dusmīgā balsī saku Kasparam: “Tikko taču bija! Pareizi, dos tos švakākos numurus un labākos nemaz pat nevienam nedos! Tak’ vispār lai tos nerāda!” Viesnīcas menedžeris laikam padomāja, ka mēs tūlīt iesim prom, tāpēc izlēma tomēr iedot tos numurus, kurus mēs bijām izvēlējušies. Viņš vienkārši pateica, ka nē, tomēr ir, ir tie brīvi. Ahā!

Nu viss, varam iet augšā un atpūsties! Viesturs onkulītim ir iedevis naudu. Lai jau. Par katru viesnīcas numuriņu samaksājam 24 Euro. Barga nauda par tādu numuriņu, kas kvalitātē izskatījās tieši tāds pats kā mūsu Deli numuriņš pa 10 Euro. Bet nu, tagad zināsim, kā īsti ir Mumbajā. Un nākamreiz, kad tur braukšu, rezervēšu kaut ko iekš Airbnb.

Nākamajā rakstā pastāstīšu par pašu Mumbaju.

Advertisements

One thought on “INDIJA: Ilgais ceļš uz Mumbaju

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s