Nepāla: Astotā un devītā pārgājiena diena – kad sapņi nepiepildās

Astotā diena: atpūta Manang.

Devītā diena:

Manang – Siri Kharka; gājiena ilgums aptuveni 9 stundas, ieskaitot pauzes.

Manang – 3540 augstuma metri; Siri Kharka – 4060 augstuma metri.

Tad, kad ar Radžu runājām par iešanu uz Tilicho ezeru, viņš ieteica pavadīt vēl vienu dienu Manang – atpūsties un aklimatizēties. Tā arī darām. Iepriekšējā vakarā rezervējām istabu uz divām naktīm.

Šorīt izguļamies, lai gan neguļam pārāk ilgi. Pamostamies astoņos, jau pierasts celties agri.

Ejam brokastīs. Tās šodien vēlas. Ap desmitiem tikai noejam lejā un pasūtam. Jāgaida 40 minūtes. Kamēr gaidām, runājamies par pārgājienu. Balstoties uz vakar dzirdētajām sarunām, saprotam, ka mēs noteikti neesam vienīgie, kas ies uz Tilicho ezeru. Noteikti nē. Gandrīz visi, kas paliek mūsu viesu mājā, ies. Kā arī izraēļi ar gidu un arī iepriekš satiktie vācieši. Viņi gan paliek citā viesu mājā.

Atpūtas diena ir tāda kārtīga atpūtas diena. Pa pilsētu pastaigājamies tikai nedaudz. Aizejam līdz vietai, kur pilsēta beidzas (nav tālu jāiet) un mēģinām sameklēt to vietu, kur jābūt alternatīvajai takai, kas ved uz Siri Karkha. Tur mēs plānojam iet rīt. Nolikt tur liekās mantas un doties tālāk – uz Tilicho Base Camp. Un tur jau palikt pa nakti, lai nākamajā dienā, agri no rīta dotos uz Tilicho ezeru.

Pa ceļam uz Siri Kharka
Pa ceļam uz Siri Kharka.

Taku neatrodam, toties lejā redzam Gangapurna ezeru. Nu nekas, par taku pajautāsim kādam biedram-gājējam. Ir vēl pietiekoši daudz laika līdz rītdienai.

Pa ceļam uz viesnīcu ieejam veikalā, kur papildinām savus šokolādes krājumus. Esam pārsteigti, ka šeit viss maksā tikai nedaudz dārgāk nekā Katmandu! Es nopērku neveselīgo kolu un sulas dzērienu. Kaspars noelšas vien, atkal to indi dzer. Haha.

Veikalā nopērkam arī tēju, lai turpmāk ēstuvēs, kur tas būs iespējams, pasūtītu verdošu ūdeni un liktu klāt savu tēju. Tā ietaupīsies nauda, jo tēja kalnos ir dārga. Tāpat kā viss. Un tēju mēs dzeram daudz.

Tātad, atceraties – Manang ir laba vieta krājumu papildināšanai!

Redzam vairāku kinozāļu afišas. Šeit kinozālēs rāda filmas par kalniem un kalnos kāpšanu. Afišās pieminētas tādas man pazīstāmas filmas kā Seven Years in Tibet, Touching the Void un Into Thin Air.

Kinoteatra afisa Manang

Šonakt sāku just augstumu, vai? Grūti aizmigt, sāp un reibst galva, neliels nelabums. Man tas liekas savādi, jo vakar naktī arī bijām tepat un nekā tāda nesajutu.

Ceļamies 6:30, brokastīs ejam septiņos. Viss kā parasti – saģērbjamies, pabrokastojam, sakrāmējam somas, iztīrām zobus, izfiltrējam ūdeni un ejam.

Nākamo divu dienu plāns ir iet līdz Siri Kharka un tur glabāšanai atstāt nevajadzīgās mantas. Tad iet uz Tilicho Base Camp ar pašu nepieciešamāko, saliktu vienā somā. Pārnakšņot viesu mājā Tilicho Base Camp un rīt tad agri no rīta bez somām doties uz Tilicho ezeru. Apskatīt ezeru un iet atpakaļ uz Tilicho Base Camp. Paņemt mantas un iet atpakaļ uz Siri Kharka, kur glabāšanai noliktas pārējās mantas. Pārnakšņot tur. Nākamajā dienā iet uz Ledar.

Kur atrast alternatīvo taku, esam uzzinājuši. Ejam Siri Kharka virzienā. Es biju domājusi, ka taka nebūs atzīmēta, tāpat kā tā alternatīvā taka ceturtajā pārgājiena dienā. Bet velti esmu uztraukusies. Norādes ir, un taka ir normālā stāvoklī. Iet var. Tikai grūti, jo jākāpj kalnā. Kāds brīnums, ne?

Daba paliek mežonīgāka un līdz ar to, manuprāt, skaistāka. Ir ļoti interesanti.

Ik pa laikam redzam arī citus gājējus, bet ar laiku mēs paliekam vieni paši, jo manis dēļ atpaliekam.

Grūts un ļoti stāvs gājiens no Khangsar uz Siri Kharka! Pa gabalu redzu ēku un jau sapriecājos, ka nu jau klāt un varēs pusdienot! Bet nē, tā ēka nemaz vēl nav gatava. Aiz mums, vezdams būvmateriālus, lēnām velkas traktors.

Pēdējos pārsimts metrus Kaspars palīdz man nest somu (lasi – nes manu somu). Un tad jau augšā esam.

tuvojamies Siri Kharka - tiek buvets viesu nams
Tuvojamies Siri Kharka. Vietējie būvē māju. Iespējams – viesu māju.

Atrast visus pārējos nesagādā grūtības. Siri Kharka nav daudz viesu māju, tikai divas.

Man jau likās, ka visi iepriekš satiktie gājēji būs gabalā. Bet nē, tepat vien ir. Pat vēl ēst nav sākuši, bet gan gaida pasūtītās pusdienas. Tad jau nebijām ļoti atpalikuši. Tad jau citi arī lēni gāja, ne tikai es.

Amerikāņu gājēju grupiņa apgalvo, ka līdz Tilicho lake base camp jāiet vien stunda. Kāds viņu paziņa gājis un teicis, ka pa stundu nu noteikti noies. Gids Radžs zina labāk, klausās un smīn, jo līdz Tilicho base camp ir jāiet trīs stundas. Izraēļi to arī pasaka amerikāņiem, bet tie netic.

Pēc kāda laika viesu mājā paliekam tikai mēs ar izraēļiem un viņu gidu Radžu. Viņi ieturas, mēs vēl gaidām pusdienas. Kamēr gaidām, krāmējam mantas somā. Ņemsim tikai to, kas būs vajadzīgs šovakar un rīt. Pārējo atstāsim te. Radžs iesaka atstāt arī guļammaisus, jo viesu mājā noteikti būs segas.

Tiekam pie savām pusdienām. Un kad esam “pusceļā”, Radžs ar biedriem dodas prom. Paēdam, noliekam somas glabātuvē, rezervējam istabiņu un dodamies arī mēs.

Somu nes Kaspars, bet es eju tukšām rokām. Nu labi, ne gluži – rokās man nūjas.

dodamies uz Tilicho Base Camp

Pirmo stundu kāpjam tikai kalnā. Man nav grūti, jo nav vairs somas. Arī Kasparam ir OK, jo šodien krāmētā soma nav smaga.

Satiekam vietējos, kas plecos (jā, plecos!) nes dēļus. Atceramies, ka Radžs iepriekš teicis, ka pāri šādām te vietām (lasi – kur nav ceļu) būvmateriāli tiek piegādāti manuāli. Traki, bet neko darīt… Savādāk jau nevar…

Satiekam vācu izcelsmes amerikānietes nepāļu draugu. Arī viņi bija devušies uz Tilicho ezeru. “Kas tad nu? Kāpēc ej atpakaļ?” jautājam. Puisis saka, ka viņam sāka sāpēt galva un viņš nejūtoties pārāk droši, lai turpinātu ceļu tālāk. Pirms šķirties, puisis pabrīdina, ka priekšā ir bīstami, lai mēs esam uzmanīgi. OK. Kur bīstami? To viņs nepasaka.

Pēc stundas sasniedzam piekaramo tiltu. Lai gan šis noteikti nav pirmais tāda veida tilts, šķersot to ir īpaši bailīgi. Tilts ir iestiprināts klintīs, un zem tā – krauja. Brrr.

Neilgi pēc tilta kāpšana kalnā beidzas. Tikai tā, pa biškam – nedaudz uz augšu, nedaudz uz leju. Taisni prieks!

Taču ilgi priecāties mums nav lemts! Vēl pēc stundas sasniedzam akmens nogruvumu apgabalu. Tas arī izrādīsies mūsu klupšanas akmens.

Piekaramais tilts klintis
Baisais piekaramais tilts.

Jau pa gabalu redzēju šo nelaimīgo apgabalu un domāju – vai tiešām pa turieni būs jāiet? Neizskatījās, ka tur ir taka.

Izrādās, ir! Tāda šaura, šaura grūstošiem akmentiņiem pa vidu. Ejam lēnām, uzmanīgi. Klausāmies. Ik pa laikam apstājamies un paskatāmies uz augšu, vai neripo akmeņi.

Vienā brīdī nonākam uz cietāka pamata, bet apkārtne tāpat liekas gana bīstama un dīvaina. Taka iet klintīs, savādas formas akmeņiem pa apakšu. Malās akmeņi, kas atgādina cilvēka roku. Nedaudz bailīgi, bet skaisti.

Akmenu nogruvumu vieta
Akmeņu nogruvumu apgabals.

Izejam cauri dīvaino akmeņu vietai un kāda vilšanās – atkal akmens nogruvumu vieta! Un te jau taka brīžam pazūd, bet iet vēl var. Līdz brīdim, kad vairs nevar! Svaigs akmeņu nogruvums priekšā. Sāku iet pāri, bet saprotu, ka nav vairs kur kāju likt. Tikai akmeņu čupā, kura šļūc uz leju. Ar Kaspara palīdzību tieku atpakaļ un štukoju, kā tālāk.

Es saku, ka jāatgriežas atpakaļ. Te tak nevar pāriet! Kaspars skatās kādu laiku, tad noliek somu un ātri tiek pāri čupai tā, ka man mute vaļā. Kaspars iesprauž akmentiņos vienu nūju, lai var turēties, un iet atpakaļ. Esmu pārbijusies. Gan par Kasparu bail, gan par sevi. Kaspars mudina mani pamēģināt. Uzmanīgi kāpju, uzmanīgi lieku soļus, bet jūtu, ka akmeņi slīd uz leju. Bet lejā kas? Tur nav nekādi krūmi, akmeņi un zemes posmi, kas varētu apturēt kritienu. Tur ir slīpa, aptuveni 100 m augsta, cieta akmens siena uz leju. Un lejā strauja upe. Upē lieli akmeņi. Nav labi te nokist. Saku Kasparam, ka es nevaru, nu nevaru. Ir ļoti bail, ka grūti pakustēt atpakaļ.

Kaspars samierinās ar to, ka es pāri netieku, aizskrien pāri akmeņu čupai pēc nūjas un atskrien atpakaļ. Es negribu uz to skatīties, bet jāskatās – ja nu slīd, lai var palīdzēt.

Droši vien es varētu tikt pāri, ja es kustētos tik pat ātri kā Kaspars, nevis lēniem soļiem. Kaspars ta’ negrima iekšā, lai gan viņš smagāks par mani…

Kādu laiku ejam klusēdami. Tagad bailes uznākušas arī Kasparam. Skatāmies pa malām, jo vēl aizvien esam bīstamajā nogruvumu apgabalā.

Kad esam drošībā, sāku lamāt Kasparu, ka viņam nav pilns kalendārs… Šitā skraidīt pa bīstamu vietu, un vēl vairākas reizes! Bet Kaspars mani mierina, nav jūties, ka tur ir pārlieku bīstami. Varējis tikt. Bet tagad, vēlreiz, gan tur neietu. Limits sasniegts.

divainie akmeni Tilicho lake
Savādas formas akmeņi. Interesanti gan!

Tā kā mums nebija dūšas tur ilgi palikt, tad fotogrāfiju neuztaisām. Bet pameklējot flickr’ā, atrodu labu bildi, kas daudz maz raksturo attiecīgo baiso situāciju. Lūk, foto!

Drīz vien satiekam tos pašus vīriešus ar baļķiem plecos. Viņi brīnās, ko ta’ mēs atpakaļ? Paskaidrojam, kas par trakumu tur priekša, bet tie nebrīnās. Piedāvā palīdzību: “Jūs nākat ar mums, mēs jums spēsim palīdzēt tikt otrā pusē!” Mēs atsakāmies, negribam apdraudēt vīru dzīvības.

Labi, neredzējām Tilicho ezeru. Bet nevar teikt, ka neredzējām neko! Gājām garām sāvādajiem akmeņiem, gar iespaidīgām klintīm, fonā kalni. Kā arī nonācam diezgan tuvu Grande Barriere – iespaidīgam sniegotam kalnam, kas izskatās pēc sniega sienas.

Tur, kur sniegoti kalni, no turienes nāk aukstums. Gluži, kā no ledusskapja, kad turi tā durvis atvērtas. No augšas silda spēcīga saule. Interesants izjūtu mikslis.

ejam pa klinti

Kamēr gājām atpakaļ uz Siri Kharka, paspēju apdomāt dažādas lietas: kā citi tika pāri? Kā vīrieši tiks ar baļķiem pāri? Es jau domāju, ka šis notikums ir kaut kas īpašs. Bet varbūt tomēr tas nav? Droši vien… Droši vien te tie akmeņi aizber taku visu laiku… Tad šī noteikti bija tā bīstamā vieta, par ko runāja vācu-amerikānietes nepāļu draugs…

To, ka tas nav nekāds baigais notikums, saprotu viesu mājā Siri Kharka. Kad pastāstam, kāpēc esam atgriezušies, viesu mājas īpašnieks tik pasmejas un pamāj ar galvu. Tā kā teikams, jā tā tur esot… OK.

Istabiņā saliekam visu atpakaļ mūsu somās – tā kā bija iepriekš. Rīt dosimies vien tālāk – uz Thorong La pārejas pusi. Neredzēsim šoreiz Tilicho ezeru…

Pasūtam vakariņas, es eju dušā. Par karsto ūdeni te ir jāmaksā, bet šodien esmu pelnījusi. Kaspars gan noskalojas aukstā.

Vēlāk, ap septiņiem, viesu mājā uzrodas gājēji no Tilicho ezera. Pie vakariņu galda sasēžamies kopā un vairākas stundas nopļāpājam. Gan par ceļošanu, gan par Nepālu, gan par Annapūrnu. Arī par nolādēto akmeņu nogruvumu. Nu jā, viņi tam gājuši pāri. Kurš lielākās šausmās, kurš ne tik lielās. Viena meitene – absolūtās šausmās un asarām acīs… Turējusies pie otras meitenes, kas gājusi pa priekšu. Nja, traki.

Palūdzam parādīt arī fotogrāfijas. Ezers ir pasakaini skaists! Smejamies: “Nākamajai reizei! Būs iemesls uz Nepālu atgriezties.” Tik, ja godīgi, nezinu, vai man būtu dūša mēģināt iet pāri taj trakajai vietai…

Akmenu nogruvumu vieta
Akmens nogruvumu apgabals. Arī te taka ir tā krietni aizbērta ar akmeņiem un bīstamāka, taču šo vietu šķērsojām bez problēmām.

Jāiet gulēt. Pametam ēdamzāli un dodamies pāri pagalmam uz istabu. Tavu brīnumu – smalkām sniegpārsliņām snieg sniegs! Pastiepju roku un noķeru dažas. Tā kā pasakā! Skaista vieta, sniegoti kalni. Viss kluss, un gaiss ir svaigs. Tik sniedziņš snieg.

IZMAKSAS

Atpūtas diena Manang (Mount Lake Hotel)

Brokastis: Auzu pārslu putra – 220 NPR, dārzeņu sviestmaize ar frī kartupeļiem – 280 NPR, divas tases melnās tējas – 100 NPR.

Krājumu papildināšana un našķi veikalā: 3 Snickers, 2 Mars, Coca Cola, maza sulas paciņa, zāles kaklam “Strepsils”, tualetes papīrs, roku dezinkcijas līdzeklis, “Dilmah” tēja un vēl pāris sīkumi – 1135 NPR.

Pusdienas: Dārzeņu karijs ar rīsiem – 300 NPR, dārzeņu momo – 300 NPR, verdoša ūdens kanna 1 l – 120 NPR.

Vakariņas: 2x Makaroni ar tunci un mērci – 1120 NPR, verdoša ūdens kanna 1 l – 120 NPR.

Naktsmājas: 200 NPR.

Devītā pārgājiena diena

Brokastis: Dārzeņu sviestmaize ar frī kartupeļiem – 280 NPR, omlete – 200 NPR, divas tases verdoša ūdens (tagad mums pašiem sava tēja!!) – 60 NPR.

Pusdienas: Dārzeņu karijs ar rīsiem – 420 NPR, makaroni ar sieru – 420 NPR, verdoša ūdens kanniņa – 150 NPR.

Vakariņas: Dal bhat – 500 NPR, nūdeļu un dārzeņu zupa – 250 NPR, divas 1 l verdoša ūdens kanniņas – 300 NPR.

Naktsmājas Tilicho Peak Hotel: Istaba ar privāto vannasistabu – 500 NPR, karsta duša – 100 NPR.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s