Kambodža: Pirmās dienas Pnompeņā

Lai gan Pnompeņa bija pati pirmā pietura Kambodžas ceļojuma laikā, esmu atstājusi to “saldajam ēdienam”, kad viss par Kambodžu jau ir pastāstīts. Ne jau tāpēc, ka Pnompeņā man ļoti, ļoti patika (tieši pretēji – Pnompeņa ierindojas Kambodžas topa apakšdaļā), bet gan tāpēc, ka Pnompeņā piedzīvojām pāris nejaukus brīžus. Šodien stāstīšu par pirmajām pāris dienām Pnompeņā. Par tiem nejaukajiem brīžiem stāstīšu nākamajā rakstā.

Pnompeņā ierodamies aprīļa, karstākā mēneša, beigās. Izkāpjam no lidmašīnas, nokārtojam vīzu (visa on arrival; 30 dienas – 30 dolāri), no bankomāta izņemam vēl dolārus, nopērkam vietējo SIM karti un dodamieis ārā. Ārā mūs pāršalc tuktukistu vilnis, bet mēs ejam vien tālāk, autobusa pieturas meklējumos. Pirms ierasties Pnompeņā bijām izlasījuši, ka brauciens ar tuktuku no lidostas līdz Pnompeņas centram maksā aptuveni 10 dolārus, savukārt brauciens ar autobusu – aptuveni 35 centus.

Pietura ir atrasta – pa lidostas vārtiem ārā un pa kreisi. Autobusu ir jāgaida minūtes divdesmit, un gaidīšanas laikā līdz autobusu pieturai atnāk vairāki tuktuku vadītāji, jo viņi redzēja, ka mēs tur dodamies – jocīgie baltie, kas vienīgie atsakās no tuktuku pakalpojumiem. Viņi mēģina pārliecināt mūs braukt ar viņu transportlīdzekli, taču mēs neļaujamies viņu aicinājumiem. Ja jau ir autobuss vai kāds cits sabiedriskais transports, kāpēc mums būtu jābrauc ar tuktuku vai ar taksi – tāda ir mūsu nostāja. Pie tam – nekur nesteidzamies.

Kādā brīdī sākam jau šaubīties, vai autobuss vispār pienāks. Tad pieturā paradās vēl divi cilvēki – vietējie, kuri ar mums uzsāk sarunu. Ja jau viņi arī te ir, tad autobuss kursē.

Gan lidosta, gan lidostas teritorija ir vienkārša. Sajūta ir tāda, ka tu atrodies laukos. Nav nekāda platās šosejas un moderna piebraucamā ceļa, kā tas ir novērots citās lielākajās Āzijas pilsētās, arī Indijā. Šis ir tas mirklis, kad mēs sākam saprast, cik Pnompeņa un arī Kambodža ir, teiksim tā, vienkārša valsts.

Lakeside rajons Pnompeņā
Lakeside rajons Pnompeņā

Kambodžā ir divas valūtas – ASV dolāri un Kambodžas rieli. Pēc visa lasītā un stāstītā saprotam, ka “galvenā valūta” ir dolāri, bet rielus pārsvarā izmanto kā sīknaudu, jo 1 dolārs ir apmēram 4000 rieli!

Tā kā mēs nezinām, ko gaidīt no vietējā autobusa, par sīkāku naudiņu neesam parūpējušies. Zinām tikai to, ka autobusā var norēķināties ar dolāriem. To mums paskaidroja lidostas informācijas stendā. Mums ir piecu dolāru banknote, un mēs ceram, ka vadītājs vai konduktors varēs izdot atlikumu. Pareizāk sakot, es ceru, bet Kaspars ir pārliecināts, jo tie tikai ir pieci dolāri!

Bet man tomēr ir taisnība – pieci dolāri ir liela nauda, un konduktore nespēj uzreiz izdot atlikumu. Tikai pēc kāda laika, droši vien, kad autobuss ir nobraucis pusi no sava maršruta. Kad meitene atnes mums atlikumu, viņa iesaka nākamreiz sagatavot sīknaudu.

Mūsu iepriekš rezervētā naktsmītne atrodas Lakeside rajonā. Lai gan rajons saucas Lakeside, no ezera vairs nav ne miņas. Tas tur ir bijis pirms gadiem desmit, bet tad tas ticis aizbērts ar domu, ka jauniegūto zemi varēs izmantot, lai celtu ēkas. Bet līdz ēku celšanai vietējie pagaidām vēl nav tikuši – aizbērtā ezera tukšums man ir kā dadzis acī. Labāk būtu bijis ezers! Un ne es vienīgā tā jūtos!

Diemžēl esam vīlušies mūsu izvēlētajā viesu mājā (Lakeside #10). Šī ir viena no tām reizēm, kad fotogrāfijās istabiņas izskatās krietni labāk nekā realitātē.  Arī apkārtne diemžēl liekas nemīlīga, it īpaši vakaros. Daudzas ielas ir tik dranķīgi apgaismotas, ka man paliek neomulīgi, lai gan esmu bijusi arī simts reizes švakākās vietās Indijā.

Esam rezervējuši istabiņu ar ventilatoru, bez kondicioniera. Viesu mājas īpašnieks mums piedāvā apgreidoties uz numuriņu ar kondicionieri. Viņš pastāsta, ka tagad Kambodžā ir karstākais mēnesis, un ka kondicionieris tiešām noderēs. Tā kā arī mēs jūtam neparasto karstumu, piekrītam. Numuriņš bez kondicioniera maksā 7 dolārus, savukārt ar – 10 dolārus.

Pēc iekārtošanas mūsu istabiņā dodamies vakariņās. Viesu mājas restorānā neēdam, jo cenas liekas pārāk augstas – vismaz 3,50 dolāri par maltīti. Paejot apmēram kilometru tālāk, atrodam vienkāršu ēstuvi, kurā pasūtam divas Pho zupas (Vjetnamiešu nūdeļu zupa; 2 dolāri par bļodu). Pozitīvi ir tas, ka nereti Kambodžā ēstuvēs par velti tiek piedāvāta ledus tēja, arī šajā ēstuvē.

Pēc vakariņām aizejam apskatīt Pnompeņas slaveno templi Wat Phnom, kas vakaros tiek smuki izgaismots.

Wat Phnom dienā
Wat Phnom dienā

Tuvākās pāris dienas pavadām apskatot Pnompeņu. Dienas gaismā un citos rajonos apkārtne liekas daudz labāka un kārtīgāka, bet tāpat šī pilsēta man nepatīk. Nespēju saprast, kāpēc, jo esmu bijusi arī švakākās pilsētās. Nepatīk un viss.

Pirmo apskatām jau vakar redzēto Wat Phnom. Tā kā ir gaišs, izlemjam templi apskatīt tā kārtīgāk. Lai varētu ieiet tempļa teritorijā, jāsamaksā 1 dolāru.

Pēc tempļa apskates dodamies apskatīt krastmalu, un tā rāda vilšanos. Šodien tā ir netīra, krastos skalojas plastmasas maisiņi un cita draza. Saku “šodien”, jo ļoti bieži krastmala tiek sakopta. Par to jāpasakās Natālijai (Kaspara bijušajai kolēģei, kas tagad dzīvo un strādā Pnompeņā) un aktīvistu grupiņai. Grupiņā ir ne tikai ārzemnieki, bet arī vietējie khmeri, kam rūp savas zemes tīrība. Malači!

Pa upi (Mekongu) var izbraukt arī nelielu apli ar laivu. Kamēr pastaigājamies pa krastmalu, pie mums pienāk sieviete, kas piedāvā mums braucienu pa upi ar privātu laivu pa 20 dolāriem. Atsakāmies. Ja būtu iespēja braukt daudzvietīgā laivā pa krietni lētāku naudu, tad iespējams piekristu.

Dodamies ciemos pie Natālijas. Šodien ir darba diena, tāpēc dodamies uz Natālijas darba vietu – IT Academy STEP. Ne tikai nopļāpājam, bet arī uzklausām Natālijas padomus par ceļošanu Kambodžā. Natālija mums iesaka apmeklēt paradīzes saliņu Koh Rong Samloem, Kēbu un Kampotu.

Aizejam uz Pnompeņas centrālo tirgu un pa ceļam uz to, kādā ieliņā iemaldāmies mazākā tirdziņā. Tur plecu pie pleca sievas un vīri tirgo gan dārzeņus, gan augļus, gan gaļu, gan zivis. Protams, ka tirgus placis nav sadalīts pa nodaļām, un diezgan bieži nākas redzēt, ka tur pat pie augļiem tiek izliktas arī zivis, un bieži vien pat viens tirgotājs tirgo vairāku veidu produkciju! Daudzi savu produkciju izliek vienkārši uz plēvēm un segām uz zemes. Tirgū valda haoss, un patīkamās smaržas savijas kopā ar nepatīkajām – pūstošu zivju un notekūdenu smārdu. Pa šaurajām ejām mēģina izspraukties ne tikai kājāmgājēji, bet arī vīri uz mocīšiem! Neskatoties uz jezgu, man šis tirdziņš ļoti iet pie sirds. Labprāt tur iegrieztos vēl.

Neatkarības piemineklis Pnompeņā
Neatkarības piemineklis Pnompeņā. Izskatās kā šķībucis, bet tas tikai tā izskatās!

Centrālais tirgus gan neliekas tik superīgs. Jā, tas ir tīrs un kārtīgs, bet tieši tāpēc tas liekas mākslīgs. Cik es redzu, tur tiek tirgoti apģērbi, bižutērija un elektronika. Pārtiku es neredzu. Varbūt ir vēl kāda nodaļa, kuru nepamanījām? Tirgū apgrozās ļoti daudz rietumnieku. Hmmm, pagaidām izskatās, ka šis tirgus ir tāda tūristu izklaide vien.

Šodien esam nogājuši daudz, bet vēl pilsētas iepazīšana vēl nebūt nebeidzas! Aizejam līdz Neatarības piemineklim, pastaigājamies vēl šur un tad dodamies uz viesu mājas pusi. Arī ar kājām.

Tik forši ir ieslēgt kondicionieri! Lai gan ārā ēnā ir ap 38 grādiem un pēc gandrīz 8 stundu ilgās pastaigas esam pilnīgi slapji, jūtamies pārsteidzoši labi!

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s