Kambodža: Neveiksmes Pnompeņā

Stāsts par motociklu un labiem cilvēkiem

Pirms ierasties Kambodžā bija radusies doma, ka varētu valsti apceļot ar īrētu motorolleri. Parunājoties ar Natāliju, Kaspara bijušo kolēģi, kas tagad dzīvo un strādā Pnompeņā, saprotam, ka varbūt motorolleris ir jānopērk, nevis jāņem nomā. Parasti nomas Kambodžā pieprasa kā depozītu atstāt pasi. Tas noteikti nav mums pieņemams, jo pa Kambodžu plānojam braukt visu mēnesi, kā arī pase mums ir nepieciešama, lai pieteiktos Krievijas vīzai (Krievijā plānojam iet pāris pārgājienos). Tā būs prom vēstniecībā vismaz nedēļu, kamēr vīza tiks sagatavota.

Natālija pastāsta, kādas ir lietotu motorolleru cenas, kur meklēt pārdošanas sludinājumus (Facebook grupas, piemēram) un kāda ir lietota motorollera iegādes kārtība. Iegādājoties lietotu motorolleri, jāpārliecinās, ka tam ir dokumenti – reģistrācijas apliecība, kas ir kredītkartes lieluma kartīte. Vešana uz policiju vai “Kambodžas CSDD” un “pārrakstīšana” uz jauno īpašnieku mūsu gadījumā netiek prasīta (droši vien tāpēc, ka mūsu motorollerim uz apliecības nav norādīts owner name). Lietoti motorolleri parasti maksā sākot no 250 ASV dolāriem, taču biežāk tas ir 400 ASV dolāri. Salīdzinoši nesen spēkā ir stājies jauns likums, kurš nosaka, ka, lai vadītu mazlitrāžas motociklu Kambodžā, tiesības nav nepieciešamas.

Pēc pāris dienu meklēšanas atrodam piemērotu kandidātu – 2008. gada Suzuki Viva 110. Tas ir mazlitrāžas, 109 kubikcentimetru, pusautomatisks 4 ātrumu mocītis. Pusautomatisks – tas nozīmē, ka ātrumi ir jāpārslēdz manuāli, bet motorollerim nav sajūga. Ar šāda veida motorolleri / mocīti vēl neesam braukuši, bet noteikti gribam iemācīties braukt.

Puisis, kurš pārdod mocīti, ir draudzīgs jauns krievu vīrietis, kas ilgstoši dzīvo Kambodžā un nodarbojas ar motorolleru uzpirkšanu, labošanu un pārdošanu. Kāda sagadīšanās – puisis dzīvo turpat, kur mēs, Lakeside rajonā, un vēl blakus viesu mājā, kur viņš ir izīrējis istabiņu ilgtermiņā. Suzuki Viva mocīša cena ir 310 ASV dolāri, bet puisis mums iedod atlaidīti un pārdod mums to pa 290 dolāriem.

Motorollera reģistrācijas kartiņa
Motorollera reģistrācijas apliecība. Owner name nav norādīts, tāpēc arī nav jāpārreģistrē. Nezinu, kā tā ir atļauts nenorādīt Owner name, un kā būtu jārīkojas, ja owner name būtu norādīts.

Pirms maksāšanas, protams, pārbaudām mocīt un izbraucam ar to dažus apļus pa kvartālu. Lai gan neesam nekad ar tādu braukuši (tikai ar automātu), drīz vien [aptuveni] iemanāmies. Liekas, ka ar mocīti viss ir kārtībā. Jā, nekādi motorolleri un motociklu eksperti mēs neesam, bet tā vienkārši liekas, un arī jaunais vīrietis (Kirils) rada uzticību. Viņš pastāta par motocikla vēsturi, tas ir, cik nu “viņa laikā” ir ticis darīts un kas mainīts, pastāsta par savu dzīvi un darbu Kambodžā, iesaka apmeklēt pāris vietas Kambodžā un piedāvā savu palīdzību, ja vien ir nepieciešams. Kad ieminamies, ka ar šo motorolleri vēlamies apbraukāt Kambodžu, Kirils tomēr iesaka to nedarīt, bet gan motorolleri “ņemt līdzi”, tas ir, braukt autobusā un likt moci bagāžā. “Kambodžieši nav labi braucēji,” saka Kirils.

Ķiveru komplektā gan nav, tāpēc tās rīt būs jāiegādājas. Tā kā ir jau vēls, apmetam vēl pāris rinķus pa rajonu. Tuvējā veikaliņā, kas pieder ārzemniekam, sapulcējies bariņš rietumnieku. Viens no viņiem, francūzis, pamana mūsu “treniņu”. Viņš pienāk, sasviecinās un pajautā, vai šo motorolleri mēs nopirkām no Kirila. Atbildam apstiprinoši. Francūzis pastāsta, ka Kirils ir labs viņa draugs, kā arī foršs un uzticams cilvēks.

Ir pienākusi jauna diena, un pēcpusdienā dodamies uz centrāltirgu pirkt ķiveres. Tā kā Pnompeņas ielās čakli dežūrē policija, kuri apstādina tos, kas brauc bez ķiverēm, no blakus viesu mājas, kur dzīvo Kirils, iznomājam divas ķiveres par diviem dolāriem dienā (1 dolārs katra). Ķiveres ir mazītiņas, plānas un neaizsedz ausis. Diemžēl lielākā daļa ķiveru vairākās Dienvidaustrumāzijas valstīs ir tādas. Esam ar Kasparu vienojušies, ka iegādāsimies dārgākas un labākas.

Braucam, viss ir labi, Kaspars “pie stūres”, un viņš ir apradis ar moci (es nedaudz mazāk). Esam klāt pie centrāltirgus, bet tomēr Kaspars izlemj pabraukt nedaudz tālāk, paskatīties pilsētu. Braucam, līdz pēkšņi nesaprotam, kas tā par ielu – izskatās pēc vienvirziena, bet bari ar motorolleriem brauc arī pretējā virzienā. Tā kā mums vajag tieši tajā virzienā, kur dodas motorolleru bari, iesaku Kasparam sekot viņiem. Gan jau vietējie zina, kur viņi brauc. Bet izrādās, ka nevajadzēja. Drīz vien attopamies uz zemes, motorolleris uz sāniem, daļēji palīdis zem mašīnas bampera. Lieliski!

Satiksme kādā šaurākā Pnompeņas ielā
Satiksme kādā šaurākā Pnompeņas ielā

Viss bars kaur kur pamucis vai izlavierējis starp citiem transporta līdzekļiem, bet ne mēs. Izrādās, Kaspars nav tik labi apradis ar motorolleri ar “citu sistēmu” un viņam neizdodas kārtīgi nospiest bremzes, kas šāda tipa motorolleriem ir pedālis, nevis pie roktura, kā velosipēdiem un automātiskajiem motorolleriem. Tā nu mēs ietriecamies mašīnā, kura griež ārā no krustojuma, un nokrītam.

Nekāds stiprais trieciens tas nav, jo Kaspars jau gandrīz bija apstājies. Gandrīz. Mocis nekavējoties tiek aizvākts no ceļa. Ar to mums palīdz apkārt esošie vietējie. Visi kopā – gan es, gan Kaspars, gan auto vadītājs, gan bariņš ar citiem cilvēkiem – apskatām auto bojājumus. Mašīnu neesam sašķaidījuši, tikai saskrāpējuši un nedaudz ielocījuši bamperi. Motorollerim ir nolauzts dumbļu sargs un kādā brīdī pamanu, ka no mocīša tek eļļa (?). Man ir pavisam nedaudz sakrāpēts celis, Kasparam arī. Nekādu miesas bojājumu, par laimi!!

Nekādus lamu vārdus nedzirdam. Auto vadītājs, jauns vīrietis, līdzjūtīgi skatās uz mums un uzsāk sarunu – pajautā, kas mēs tādi esam, ko darām, kā iet utml. Ja atmiņa neviļ, viņš uzdod arī jautājumu – kā mums patīk Pnompeņa? Beidzot sarunu, vadītājs nopūšas un pasaka, ka tā esot vienvirziena iela. Paskaidrojam, ka vienkārši sekojām baram ar motobraucējiem. Viņš pasmaida un saka, ka tā Kambodžā diemžēl notiekot.

Jaunais vīrietis jautā Kasparam, vai viņš nezina, cik varētu maksāt šādas problēmas labošana. Nē, mums nav ne jausmas. Mašīna izskatās gana jauna (vismaz tā mums šķiet), tā kā varētu būt arī pārsimts dolārus mūsu izpratnē… Jaunais vīrietis kādam zvana un tad noskaidro, ka labošana izmaksā 60 dolārus. Tad varbūt nemaz nav tik jauna?

Pasakām, ka viss OK, maksāsim, tikai mums nav tik daudz skaidras naudas līdzi. Izpalīdzīgais vīrietis piedāvā aizvest uz bankomātu.

Kamēr veči kārto formalitātes, es stāvu un gaidu. Viena no tantiņām, kas tur pat tirgo kaut kādas uzkodas, ar interesi vēro notikušo. Domāju gan, garlaicīgi taču visu dienu stāvēt vienā vietā un tirgot! Bet te vismaz kaut kas notiek! Viņa pienāk pie manis un nedaudz izbijusies rāda uz manu celi, kurš ir nedaudz saskrāpēts. Es cik vien varu, pārliecinu, ka man nekas nekaiš. Un tā arī ir.

Kaspars ar jauno vīrieti ir atpakaļ. Naudu nav izdevies izņemt, jo kartē nepietiek līdzekļu! Ha! Te piebildīšu, ka mums katram ir divi bankas konti un attiecīgi divas bankas kartes. Vienā no tām glabājam nelielu naudas summu. Pirms dodamies izņemt naudu, pārskaitām nepieciešamo daudzumu, bet bieži vien tas tur jau ir. Bet ne šoreiz. Pastāstam to autovadītājam. Jaunais vīrietis ir pacietīgs un pasaka, ka viņš var aizvest uz viesnīcu un tad jau atrisināt problēmu – pārskaitīt naudu un izņemt to. Es dodos līdzi. Pēc šī procesa problēma tiek atrisināta. Kaspars dod par 10 dolāriem vairāk, bet autovadītājs nepieņem. Vairākas reizes atvainojamies, bet vīrietis tikai smaida un saka: “Aj, bet tas taču nekas!” Nopietni!!!

2008. gada Suzuki Viva 110cc
2008. gada Suzuki Viva 110cc. Nu jau ar salauzto dubļu sargu, saliekto dakšu un pilošo eļļu. Pēdējos divus fotogrāfijā neredz.

Braucot atpakaļ, uz vietu, kur noparkots mūsu skūteris, pļāpājam. Puisis pastāsta, ka viņš strādā tūrisma jomā un iedod savu numuru. Ja mums vajag taksi, kad brauksim uz Pnompeņas lidostu, lai zvanot viņam, iedošot atlaidi. Vēl puisis smejoties atzīstas, ka šo mašīnu ir iegādājies vien pirms pāris dienām. Auč!

Kad esam klāt, pamanām, ka mūsu ierašanos sagaida tas pats bariņš, acīmredzot – aculiecinieki. Tiklīdz, kad viņi ierauga mūs, viņu sejas atplaukst smaidā. Neizskatās, ka viņi par mums ņirgājas, jo atsveicinoties, visi mums māj un sauc bye bye. Arī autovadītājs.

“Cik laipni cilvēki!” nebeidzam vien brīnīties. Protams, mums ir kauns par “padarīto”, bet tajā pašā laikā nedaudz gribas smaidīt, jo mēs piedzīvojām cilvēku labo dabu.

Pēc “kreša” dodamies uz netālu esošo tirdzniecības centru, lai iepirktos brokastīm. Lai arī esam sašķaidījuši savu motociklu un pavisam nedaudz arī svešu mašīnu, ēst taču vajag! Pēc iepirkšanās uzmanīgi braucam uz viesu māju. Diezgan ilgā brauciena laikā Kaspars konstatē, ka spiest bremzes tomēr viņam nav visai ērti – vai nu pēdas par garu, vai nu vienkārši nav pierasts, vai nogurums…

Viesu mājas ēstuvē paēdam kārtīgas vakariņas. Lai gan esam piedzīvojuši stresu un ēduši kārtīgas pusdienas un brokastis, ēst gribas. Bet tādi jau nu mēs esam – ēdam regulāri un padaudz, it īpaši Kaspars.

Kad pastāstam par savu neveiksmi ar mocīti dažiem paziņām, kuri arī ir dzīvojuši vai vismaz apmeklējuši Kambodžu, viņi nav izbrīnīti. Jo arī ir piedzīvojuši kambodžiešu (khmeru) laipnību un mierīgumu līdzīgās stresa situācijās.

Pēc pāris dienām pārdodam motorolleri tam pašam Kirilam. Tā ir mana ideja – tā kā Kirils ir motorolleru uzpircējs un tāpat viņš pērk nedaudz sabojātus motorollerus, tos labo un pārdod tālāk, tad kāpēc gan nepamēģināt? Pastāstam Kirilam savu bēdu un godīgi pastāstam par skādi, ko esam nodarījuši mocītim. Pēc tā apskates Kirils saka, ka došot 220 dolārus. Būtu bijuši veseli 250 dolāri, ja vien priekšējā dakša nebūtu saliekta!

Kāpēc pārdodam motorolleri, nevis turpinām ar to braukt? Lai arī nepieredzējām niknu vārdu apmaiņu un patiesi nopietnas problēmas (policija, tiesa utt.), vēlēšanās apbraukāt Kambodžu ar motorolleri pagaidām ir zudusi. Brauksim ar autobusu un tad uz vietas nomā paņemsim motorolleri – izlemjam. Varbūt tieši augstāki spēki to visu “izkārtoja”, lai ar mums nenotiek kāda lielāka nelaime, piemēram, tikt sabrauktiem piedzērušā šofera dēļ?

Lasītāju mierināšanai piebildīšu, ka neesam nekādi dunduki. Ar motorolleri neskaitāmas reizes esam izbraukājuši Langkawi salu un daudzas vietas Taizemē, kā arī ar velosipēdiem apbraukuši Indiju un Malaiziju. Gan jau arī Kambodžai pienāks laiks!

Tie, kas vēlas iegādāties motorolleri un apbraukt Kambodžu, iesaku izlasīt Mika rakstu par Honda Super Cub motorolleri, kas ir viens no populārākajiem Kambodžā. Ja nu Tev arī tas iepatīkas!

Satiksme vakarpusē, Pnompeņa
Satiksme vakarpusē, Pnompeņa

Saindēšanās glaunā restorānā

Pēc divu ilgtermiņa ceļojumu pa Āziju mūsu vēderi ir daudz maz izturīgi, tāpēc pārsvarā ēdam vienkāršās ēstuvēs vai uz ielas. Ik pa laikam gan palutinām sevi un dodamies uz kādu glaunāku vietu, kā, piemēram, pāris dienas pēc mūsu “kreša”. Esam pārdevuši motorolleri, ievākušies citā (daudz foršākā un pa aptuveni to pašu naudu) viesu mājā Homeland glītākā rajonā, pieteikušies vīzai un rīt iesniegsim pases Krievijas vēstniecībā. Tai pakaļ būs jānāk pēc nedēļas vai divām, tāpēc apbruņojamies ar pases kopijām un manu autovadītāja apliecību un plānojam rīt pirkt autobusa biļeti uz Sianukvilu, no kurienes ar kuģīti dosimies uz paradīzes salu Koh Rong Samloem.

Tā, atpakaļ, pie saindēšanās un glaunā restorāna. Pēc mielošanās ar Taizemei raksturīgo Tom Yam zupu izbaudu saindēšanās priekus. Pats nepatīkamākais šajā visā ir karstuma viļņi, kas mijas ar drebuļiem. Par laimi mans ķermenis atgūstas diezgan fiksi un viss atkal ir kārtībā. Nu, daudz maz, jo ēst vēl dažas dienas tā īsti negribas. Ēdu pa biškai, pusotru reizi dienā – kaut ko maziņu brokastīs un nelielu porciju vakarā. Tas man ir galīgi neraksturīgi. Abi ar Kasparu smejamies, ka mans vēders ir pieradis pie strītfūda un parastām ēstuvēm, un glaunā restorāna ēdienu negrib pieņemt.

Vispār – Tom Yam zupa noteikti nav mans favorīts. Pasūtīju to tikai tāpēc, jo gribēju pagaršot, kāda tā ir Kambodžā. Tagad, rakstot šīs rindas, atceros, ka vienreiz pēc šāda veida zupas apēšanas pārcietu vēdersāpes. Pilnīgi iespējams, ka manam vēderam nepatīk zupas skābums. Bet atskatoties uz saindēšanās gadījumu, neliekas, ka tas būtu tikai mans vēders, kas nedraudzējas ar Tom Yam. Gan jau pie vainas bija arī kāds bacilis, savādāk nebūtu tādi simptomi.

Raksta nobeigums uz pozitīvas nots

Nē, nav viss slikti! Noteikti nē. Pnompeņā piedzīvojām arī pietiekoši daudz jaukus mirkļus – satikām paziņas un iepazināmies ar cilvēkiem, ēdām garšīgus ēdienus (izņemot Tom Yam), ātri un vienkārši tikām pie Krievijas vīzas, redzējām, cik jauki ir khmeri…

Pnompeņā pirmo reizi mūžā nogaršoju Meksikāņu tako, manis pasūtītie bija mīkstajā maizītē (soft-shelled tacos). Tas viennozīmīgi ir viens no gardākajiem ēdieniem, ko esmu ēdusi! Salīdzinot ar bildītēm internetā, Kambodžas tako ne ar ko neatšķīrās no oriģināliem. Ja pareizi atminos, restorāna nosaukums ir Taqueria Corona Restaurant.

Tā, aizrunājos par ēdienu. Tas nozīmē, ka jāiet ēst. Līdz nākamajai reizei!

Visas fotogrāfijas ir Kaspara roku darbs.

Ēku jumti Pnompeņas centrā
Ēku jumti Pnompeņas centrā
Advertisements

3 thoughts on “Kambodža: Neveiksmes Pnompeņā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s