Krievija: Pārgājiens gar Baikāla dzelzceļu

3. – 5. jūlijs, 2016

Pēc nedaudz ilgāk kā diennakts pavadītas vilcienā izkāpjam Irkutskas dzelzeļa stacijā. Taču vēl mūsu ceļš nav galā. Žeņa aiziet apskatīties reģionālo elektrovilcienu (електричка) sarakstu. Pēc pāris minūtēm Žeņa ir atpakaļ, lai pajautātu, vai mēs piekrītam doties pēc pusotras stundas. Jā, esam ar mieru.

Žeņa aiziet pirkt biļetes, kā arī solās sagādāt brokastis. Tikmēr mēs varam izmantot stacijas labierīcības un dušas. Es ar Kerolainu dodamies uz dušām, bet Kaspars paliek sargāt mūsu mantas. Viņš arī saka, ka dušu neizmantošost.

Duša labierīcību telpās ir tikai viena, tāpēc ļauju Kerolainai iet pirmajai. Vēlāk nomazgājos arī es. Maksa par dušas izmantošanu ir 100 rubļi.

Kamēr mēs mazgājamies, Žeņa ir atnesis mums brokastis un vilciena biļetes. Turpat, stacijas uzgaidāmajā telpā, apēdam pārslas ar pienu un cepumus. Tad nu ir arī pienācis laiks iet uz vilcienu. Žeņa biļetes ir iegādājies turpat Irkutskas dzelzceļa stacijā. Vilciena galapunkts ir Sludjanka (Слюдянка) – pilsēta Baikāla ezera krastā. Taču mēs dodamies uz Тёмная Падь, pieturu, kas atrodas vien dažus kilometrus no mums vajadzīgās vietas – Baikāla dzelzceļa.

Lai gan Тёмная Падь ir tika 100 km attālumā, brauciens ilgst aptuveni 3 stundas. Kādu laiku pirms mūsu pieturas tālumā ieraugām Baikāla ezeru! Tas ir pasakains mirklis! Jau vairākus gadus sapņoju nonākt šajā vietā, un beidzot esam saņēmušies un saplānojuši arī ceļojumu uz Baikālu! Protams, mēs esam pateicību parādā arī mūsu draugam Žeņam, kas ir tik jauks un dodas uz šo skaisto vietu uz zemes ar mums! Jūs noteikti būsiet pārsteigti un gribēsiet man teikt: “Jūs taču ceļojat tik daudz, ko tad jums ir tik grūti saņemties apmeklēt kādu sen izsapņotu vietu?” Bet tā ir, lai arī cik ilgi un daudz tu ceļo, tāpat ir vietas, kuru apmeklēšanai vajag saņemties. Vai nu iemesls ir salīdzinoši dārga vīza, vai valsts ir “ne pa ceļam”, vai par dārgu, vai pārāk milzīga un, protams, arī bailes no kaut kā. Šajā gadījumā Krievija kādu laiku mums nebija “pa ceļam”, kā arī vienā no ilgtermiņa ceļojumiem tās apmeklējums nebija iespējams, jo bija beigušies līdzekļi.

No kreisās - es, Žeņa un Kerolaina
No kreisās – es, Žeņa un Kerolaina

Pietura Тёмная Падь atrodas dažu kilometru attālumā no Baikāla ezera krasta un līdz ar to arī dažu kilometru attālumā no Baikāla dzelzceļa. Te jāpiebilst, ka dzelzceļa sliedes, kur atrodas mūsu pietura (Тёмная Падь), un dzelzceļa sliedes pie Baikāla ezera ir divas dažādas lietas! Baikāla dzelzceļš ir vēsturisks dzelzceļš un iet gar ezera ziemeļu krastu. Tas vēl aizvien tiek izmantots, bet vilcieni nekursē bieži – apmēram viens vai divi vilcieni dienā. Kādu dienu vilcienu var arī nebūt, tas ir atkarīgs no saraksta. Kādreiz Baikāla dzelzceļs bija Transsibīrijas dzelzceļa sastāvā, bet tagad tas tūristu vidu ir populārs kā pārgājiena taka.

Mūsu plāns ir iet tik tālu, cik var aiziet pa divām dienām. Un tad ar vilcienu braukt atpakaļ uz Тёмная Падь vai kādu citu nedaudz tālāku pieturu, kur mēs varam atrast kāda cita veida transportlīdzekli atpakaļ uz Irkutsku.

Tā kā vilcieni uz Baikāla dzelzceļa pavisam nav bieža parādība, tad iepriekš “noskatīto” vilcienu palaist garām nedrīkst! Nu, principā, visu drīkst, bet tā kā Krievijā mēs varam uzkavēties tikai līdz divdesmitajiem datumiem un darāmā un apskatāmā vēl ir ļoti daudz, tad uz vilcienu ir jāpaspēj. Pirms doties pārgājienā, Žeņa uzzina vilciena atiešanas laiku (un datumu!).

Lai no Тёмная Падь tiktu līdz Baikāla ezeram, jāpāriet pāri dzelzceļa sliedēm. Kreisajā pusē ir taka, kas iet iekšā mežā. Ir jāseko līdzi šai takai un apmēram pēc stundas nonāksi pie ezera un līdz ar to pie Baikāla dzelzceļa sliedēm. Pirms doties gājienā pa taku, Žeņa piekodina, ka, tiklīdz noej nost no takas dziļākā zālē vai krūmos, ērču dēļ bikses labāk likt zeķēs.

No kreisās - Kaspars, Kerolaina, Žeņa
No kreisās – Kaspars, Kerolaina, Žeņa

Ceļu atrast pavisam nav grūti – sākumā jāseko līdzi takai un tad, tiklīdz nonāk pie Baikāla sliedēm, ir pavisam vienkārši – tik vien kā jāseko sliedēm. Pa lielam blakus sliedēm daudz kur ir takas, bet kādreiz ir jāiet arī pa pašām sliedēm. Bet tā kā vilcieni te ir reta parādība, iešana pa sliedēm nav bīstama nodarbe.

Baikāla dzelzceļš ir tuneļiem bagāts. Izej cauri vienam tunelim, paej kādu gabaliņu, un tad jau ir nākošais! Tuneļi ir plati – starp tā sienām un sliedēm ir gana daudz vietas. Līdz ar to, ja laikā, kad esi tunelī, tur iebrauc vilciens, neesi apdraudēts. Bet tā kā vilcieni uz šīm sliedēm ir manāmi tikai pāris reizes dienā, tad par sastapšanos ar vilcienu tunelī nav jāuztraucas.

Pirms pārgājiena biju iedomājusies, ka te būs krietni mazāk tūristu, bet realitātē ir pavisam savādāk. Ejot ik pa laikam redzam cilvēku bariņus. “Ir nedēļas nogale un ir arī atvaļinājumu sezona,” Žeņa paskaidro.

Vēl vienu stundu pavadām ejot un tad jau ir laiks pusdienām. Noliekam somas, izrullējam savus paklājiņus, un es ar Kerolainu paliekam sargāt mantas, kamēr Žeņa iet uz Baikālu pēc ūdens, kas būs nepieciešams ēdiena pagatavošanai. Kaspars uzkāpj paugurā, lai nofotagrafētu mūsu atpūtas vietu no augšas. Skats tiešām ir iespaidīgs – skaisti zils ūdens, kurā spoguļojas debesis, taisnas sliedes un visapkārt zaļa zālīte.

Žeņa ir atpakaļ, un sākam ēdiena pagatavošanu. Katliņā no pudeles tiek ieliets ūdens, un, kad tas uzvārās, iekšā tiek bērti griķi. Dažas minūtes pirms griķi ir izvārījušies pilnībā, pievieno zupas maisījumu un vegetu. Sanāk tāda kā griķu putriņa ar mazajiem, tievajiem makaroniem un garšvielām. Kaut ko līdzīgu gatavosim arī ar rīsiem… un ar makaroniem. Pēdējā gadījumā sanāks – makaroni ar makaroniem, hihi!

Mūsu "piknika" vieta.
Mūsu “piknika” vieta

Pie griķu putriņas piekožam maizi ar pastēti un kausēto sieru. “Saldajam ēdienam” ir nopirkti cepumi, prjaniki, hematogeni, kaut kādas riekstu plāksnītes un mazas šokolādītes, kuras gan ir jāapēd ātri, jo tās kūst. Dzeram tēju vai kafiju. Mums līdzi ir arī cukus un iebiezinātais piens. Pēdējo var smērēt uz maizes, kā to dara Kaspars, vai pievienot klāt kafijai, kā to darām mēs trijatā.

Kad jau taisāmies pamest mūsu “piknika” vietu, ieraugām šodienas pirmo vilcienu. Liels ir mūsu izbrīns ir tad, kad ieskatāmies uzmanīgāk un redzam, ka tas ir veclaicīgs! Tvaikonis ir liels un melns, ar apaļu priekšu un lielu skursteni, pa kuru kūp melni dūmi. Tvaikoņa priekšpusi rotā sarkana zvaigzne. Mašīnists, pamanot mūsu izbrīnu, sāk smaidīt un uztaurē. Nu gluži kā filmā vai multenē – vilciens, kas saka “čū-čū!”. “Awwww, it’s so cute!” saku Kerolainai, un mēs smejamies.

Pēc pusdienām turpinām ceļu, un drīz apmācas. Vēl pēc kāda laika sāk smidzināt lietus. Tā kā dažu soļu attālumā atrodas tunelis, tad lietus jakas nevelkam un lietus pārvalkus uz somām neliekam. Vienkārši patveramies tunelī, un Žeņa velk ārā katliņu, gāzes degli un cepumus. Pudelēs vēl ir gana daudz ūdens, tāpēc pēc ūdens līdz Baikālam nav jāiet. Tas jau ir tepat, bet lietū iet nemaz negribas. Kamēr “iekārtojāmies” tunelī, lietus ir pieņēmies spēkā. Pēc dažām minūtēm mums ir tēja un našķi cepumu veidolā. Ir patīkami tā sēdēt dabā, dzert tēju ar cepumiem un klausīties lietū.

Tad, kad tēja lēnā garā ir izdzerta, arī lietus ir mitējies, un mēs turpinām ceļu. Šodien saule mūs vairs nelutina, un līdz ar to ir vēsi.

Ejot pa tuneli
Ja tunelī iebrauc vilciens, tad tas nebrauc ātri. Nostājies pie sienas un gaidi, kamēr tas aizripina.

Lēnā garā tuvojas arī tumsa, un mēs sākam domāt, kur lai mēs piestājam. Drīz vien tādu vietu arī atrodam. Ēdam vakariņas un pļāpājam. Kad satumst, tad Kaspars dodas “noskaloties” Baikāla ezerā. Ūdens ir drausmīgi auksts, vien daži grādi virs nulles, bet Kasparu tas neattur noskalot kājas un iesmērēt paduses ar ūdeni.

Kad ir satumsis pavisam, lienam teltīs un liekamies uz auss. Žeņa mums ir aizdevis telti, bet guļammaisi ir mūsējie, atvesti no Nepālas. Tā kā neliekas, ka naktī būs ļoti vēss, tad guļammaisā lienu parastajos legingos un krekliņā. Kaspars iet gulēt apakšbiksēs. Savukārt Žeņa un Kerolaina plāno darīt tāpat kā es – saģērbties, bet ne termoveļā. “Paspēsim izmantot termoveļu,” Žeņa mūs mierina. Vispār, aukstumu no ezera var just.

Pamostamies, paskatāmies apkārt un izlemjam, ka ir drīz vien būs jālasās. Tālumā ir redzami draudīgi mākoņi, kas lēnām virzās uz mūsu pusi. Ezers un debesis ir saplūdušas kopā. Ir interesanta sajūta, jo liekas, ka atrodamies pasaules malā.

Saliekam teltis un pārējās mantas somās, pabrokastojam un sākam iet. Ja sāks līt, paslēpsimies kādā tunelī, kas šeit, kā jau iepriekš minēju, ir sastopami gana bieži.

Tomēr nopietns lietus nesāk līt, pasmidzina un viss. Arī laiks nav īpaši vēss. Ap pusdienlaiku, kad esam piestājuši, lai iestiprinātos, sāk spīdēt saule, un tā mūs pavada līdz pat pašam vakaram.

Gājiena laikā vairākas reizes ezerā pamanām kaut kādas radībiņas, kas ir nekas cits kā Baikāla ronis (Байкальская нерпа) – unikāla roņu šķirne, kas dzīvo tikai Baikāla ezerā. Dzīvnieciņi ir ļoti kautrīgi, un tiklīdz izdzird kaut mazāko troksnīti, laižas lapās.

Pieturas mēdz būt arī šādas mazas būdiņas!
Pieturas mēdz būt arī šādas mazas būdiņas!

Šodien ejot vērojam vilciena pieturas. Dažas no tām ir tikai niecīgas būdiņas ar pieturu nosaukumiem un vilcienu sarakstiem. Pie kādas no pieturām mums pārgājiens būs jābeidz un jāuzslien teltis. Tas ir lai agri no rīta (vēl pirms pieciem) mums nekur tālu nav jāiet. Žeņam ir pieturu sarakstiņš ar attālumiem. Ejam un rēķinam, līdz kurai no pieturām varam tikt.

Esam nonākuši līdz pieturai (ja nemaldos – Baklan), kuras tuvumā varētu palikt un pārlaist nakti. Bet tā kā ir tikai pusseši vakarā, tad dodamies vien tālāk – uz nākamo pieturu (Maritui) 9 km attālumā. Pa ceļam Žeņa mēģina sazvanīt Krievijas dzelzceļa info centru, lai noskaidrotu, var rīt agri no rīta, stacijā Maritui tiešām sagaidīsim vilcienu, kas aizvedīs mūs uz Kultuk. “Tā kā vilcieni šeit ir reta parādība, labāk uzzināt, vai nekas sarakstos nav mainījies,” tāds ir Žeņas viedoklis. Un pareizi vien ir!

Diemžēl paiet laiks, kamēr infocentrā atrodas kāds, kas varētu apstiprināt – jā, ir tāds vilciens… Nu, jā, vilcienu Krievijā daudz, dzelzceļa tīkls pamatīgs…

Kad nonākam Maritui, ir ap astoņiem. Mēs paliekam sargāt mantas, bet Žeņa paiet nedaudz uz priekšu paskatīties, vai ir kāda laba vieta nakšņošanai.

Nav īsti labas vietas. Jākāpj lejā pa stāvu un dubļainu taku un teltis jāslien uz aptuveni 3 m plata betona malas, konstrukcijas (?). Tā kā salīdzinoši drīz satumsīs, tad izlemjam palikt tur pat. Šodien esam pat vēl tuvāk ezera krastam – tas ir te pat, lejā. Sēžam uz betona malas un skatāmies ūdenī, kas ir pie mūsu kājām. No vienas puses – ir forši, jo līdz ūdenim nav jāiet. Paej pāris soļus zemāk pa malās esošajiem akmeņiem un tu jau vari iesmelt ūdeni katliņā. No otras puses – nav tik forši, jo esam turpat pie auksta ūdens, līdz ar to ir aukstāk nekā pirmajā vakarā. Bet… Štrunts ar to! Ir taču tik forši atrasties pasaules dziļākā ezera krastā, nu tā, patiešām krastā! Un cik pasakaini būs pamosties no rīta, kad viena no pirmajā lietām, ko redzēsi, būs Baikāla ezera plašumi…

Vakars uz Baikāla
Vakars uz Baikāla

Šovakar, pirms ielīst guļammaisos, apvelkam īpašās drāniņas – termoveļu. Nu labi, izņemot Kasparu,  jo viņš uzvelk… T-kreklu. Labi viņam! Kad pasaulē cilvēki sāks izmirt, jo tuvosies vēl viens ledus laikmets, Kaspars varbūt izdzīvos?!

Mostamies vēl pirms trijiem (!), lai visu nesteidzoties varētu paspēt – gan salikt visu somās, gan paēst brokastis, gan aiziet līdz pieturai.

Pieturā esam laicīgi, bet vilciens kavējas gandrīz pusstundu. Tas ir līdzīgs visiem citiem vilcieniem, ar kuriem esam braukuši – gultu izkārtojums ir tieši tāds pats. Pēc kāda laika puiši liekas uz auss, taču es un Kerolaina neguļam.

Kultuk ierodamies pēc trim stundām, un no turienes līdz Irkutskai braucam ar mikroautobusu. Ierodoties Irkutskā, autoostā iegādājamies mikroautobusa biļetes līdz Olhonas salai. Brauksim rīt pusdienlaikā. Kad biļetes ir iegādātas, booking.com atrodam labi novērtētu un lētu hosteli (Seven Travel Hostel) un dodamies turp. Vakarpusē papildinām savus pārtikas krājumus un apstaigājam Irkutsku.

Pārgājiena kilometru “bilance” – aptuveni 40 km.

Lielākā daļa fotogrāfiju ir Kaspara roku darbs.

Mēs ar Kasparu pie vecā vilcieniņa. Tādu mēs redzējām arī uz Baikāla dzelzceļa.
Ja pareizi atceros, tad Kultuk pilsētā. Mēs ar Kasparu pie vecā vilcieniņa. Tādu mēs redzējām arī uz Baikāla dzelzceļa.
Advertisements

One thought on “Krievija: Pārgājiens gar Baikāla dzelzceļu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s