Krievija: Pārgājiens Olhonas salā – Baikāla ezerā

Čau! Te Kaspars. Redzot, ka Una joprojām raksta par to, kas noticis pirms gandrīz pusgada, un ka līdz ar to viņai nav laika, lai pastāstītu par jaunākiem notikumiem, es esmu nolēmis nākt palīgā. Un tāpēc no šī brīža daļa rakstu par mūsu ceļojumiem būs manis rakstīta, daļa Unas. Un tā vismaz uz kādu laiku, varbūt arī ilgāku laiku.

Tātad turpināsim par Krieviju un par Baikāla ezeru. Ja nu palaidāt garām, Una ir jau pastāstījusi par mūsu Baikāla piedzīvojuma pirmo daļu – divu dienu pārgājienu pa vēsturisko Baikāla dzelzceļu (Circum-Baikal Railway), kur visu laiku gājām gar pašu ezera krastu. Un tagad ir kārta nākamajam posmam – Olhonas salai.

olhonas-sala-baikals-krievija-sibirija
Olhonas salas klinšainais krasts

6. – 8. jūlijs, 2016

Ceļamies, ēdam brokastis, ko nu kurš vakar vakarā nopirka tirdzniecības centrā, un taisāmies ceļā atkal. Šodiem mēs dosimies uz Olhona salu Baikāla ezerā. Vēl pirms nedēļas man nebija ne jausmas, ka vispār ir tāda Olhona sala. Un vēl jo vairāk, ka ezerā var būt tik liela sala – ja precīzāk, aptuveni 70 kilometrus gara un vidēji ap 20 kilometriem platumā.

Kamēr mēs visi gulējām Žeņa ir vēlreiz pabijis autoostā, un tagad mums ir biļetes ne tikai vienā virzienā, bet arī atpakaļ.

Brauciens uz Khuzhir, Olhonas salā

Turp un atpakaļ ceļam mēs esam izvēlējušies lētāko transporta līdzekli – parastu tālsatiksmes mikriņu. Vairākums tūristu no Irkutskas uz Khuzhir, galveno pilsētu Olhonasa salā, brauc ar lielajiem autobusiem, kas maksā divas reizes dārgāk. Vai ir vērts piemaksāt? Nezinu gan, jo brauciens ir tikpat ilgs.

Ceļā pavadām 6 stundas. Un tas iekļauj arī 30 minūtes garu pusdienu pauzi, aptuveni maršruta vidus daļā, kur piestājam pie kādas lielceļa kafejnīcas. Citu pieturu nav.

Pēc vairākām ceļā pavadītām stundām mēs nogriežamies no šosejas uz sākam braukt pa zemes ceļu. Apkārtne ir pilnībā mainījusies. Koku gandrīz vairs nav, vieni vienīgi kalnaini klajumi. Apkārt redzemais man atgādina Mongoliju. Lai gan līdz šim mēs Mongolijā vēl neesam bijuši, taču gribam un tieši tā es iedomājos šo Āzijas valsti. Mums notiek šeit ir vēl jāatgriežas, jo es gribētu doties pārgājienā šādā vietā. Paspēju vien es par to padomāt, kad Žeņa jau saka: “Lūk, šādi izskatās Olhonas salā! Tur ir šādi lieli klajumi, un iet var kur vien gribi, visos virzienos”. Opā!

Aptuveni pusstundu vēlāk, izkratījušies pa zemes ceļu (Vienā brīdī kādam šķiet saplīsa somā esošā stikla pudele. Vodkas pudele? Mūsu somas, tāpat kā pārējo somas, ir piesietas pie mikriņa jumta.), mēs atgriežamies uz asfalta. Kā izskatās, šis apkārtceļa posms pa pļavu bija vajadzīgs tikai tāpēc, ka galvenais ceļš tiek remomtēts. Jo tagad jau atkal braucam pa labu asfaltu.

buhanka-jeb-uaz-452
Buhanka jeb UAZ-452, jau uz Olhonas salas

Vēl brīdi vēlāk mēs jau esam ezera krastā. Vienu nelielu ūdens posmu te ir jāveic ar prāmi. Aptuveni 20 minūtes pagaidījuši un 10 minūtes pavadījuši uz prāmja, kurš reizē ar mums un mūsu mikriņu pārved uz Olhonas salu arī vēl vairākus autobusus, dažas automašīnas un krietnu pulku ar cilvēkiem, no kuriem vairākums ir ķīnieši.

Krastā sagaidām savu busiņu, kāpjam iekšā un ceļš turpinās. Līdz salas centrālajai pilsētai, Khuzhir, vēl jābrauc kāds gabaliņš. Un, tiešām, visa apkārtne te ir tāda kā tur iepriekš. Visapkārt plaši klajumi, nelieli kalni, un papildus tam vēl Baikāls. Un tā krasti! Vietām zemi un smilšaini kā pie jūras, citur augstas klintis. Kas par skaistumu!

Khuzhir papildinām savus pārtikas krājumus un nopērkam benzīnu. Kas mani pārsteidz – cenas šeit ir gandrīz tādas pat kā citur. Varbūt kaut kas ir dārgāks, taču kopumā viss liekas tikpat lēts kā citur Krievijā (izņēmums bija vienīgi Maskava, kur cenas bija augstākas, un kopumā līdzīgas kā Rīgā). Pati pilsēta izskatās gandrīz vai kā no kāda amerikāņu vesterna, zemes ceļš un zemas ēkas abās malās. Tikai zirgu jātnieku vietā te ir “buhankas” – pārsvarā pelēkas krāsas УАЗ-452 busiņi, kas pārvadā tūristus.

Vairākums atbraucēju, kā sapratīsim pavisam drīz, te ir tāpēc, lai pabūtu pie dabas. Tomēr, viņi nebrauc uz šejieni, lai dotos pārgājienos. Viņi apmetas viesu mājās vai kempingos, un dodas maksas tūrēs. Rezultātā – ejot pa Olkon plašumiem gandrīz visu laiku jutīsimies kā vieni paši uz savas salas.

olhonas-salas-plasumi-baikals-krievija
Olhonas salas plašumi – Baikāla ezers, Sibīrija

Pārgājiens pāri Olhonas salai

Turpat pie pilsētas pakalnā uz zemes izklājam savus paklājiņus, un, graužot ābolus (lai mazāk smagums jānes, haha), pārrunājam, cik tālu šodien iesim. Ir jau vakars, un ir skaidrs, ka necik tālu šodien iet nebūtu prāta darbs. Turpat apēdam arī netālajā bodītē nopirktos omuļus, šajā apkārtnē populāras zivis. Žeņa ir paņēmis visu 3 veidu omuļus – karsti kūpinātu, auksti kūpinātu un kaltētu. Kerolainai tāda zivs šķiet kaut kas dīvains, mums pārējiem gan tā iet pie sirds. Kā viņa saka, ēst var, bet kāpēc nevar normāli izcept?

Pirmajā vakarā nakšņojam dažus kilometrus tālāk esošajā uzkalnā, pilsētai tuvāk esošās pludmales tālākajā galā. Krasts šeit ir smilšains, un tepat pilsētas novārtē te ir samērā liels kempings. Tas gan nav kempings Eiropas izpratnē, bet vienkārši liels plašums ezera krastā, kur vairākums cilvēku ir izvēlējušies celt savas teltis. Vienīgā ekstra te ir 1 sausā tualete, un tad vēl kā bonuss ir tas, ka tas ir ļoti tuvu pilsētai. Līdz ar to var jebkurā brīdī aiziet uz pilsētu pēc zivs un alus. Citādi tā ir vienkārši pludmale un tai pieguļošā pļaviņa. Jebkurā gadījumā – šī vieta nebūt nav slikta, jo nav jau to cilvēku te tik daudz.

Mūsu telts vieta ir meža klajumā – jā, ir te arī tādi nelieli meži – un tuvākajā apkārtnē redzam tikai vēl vienu telti. Tātad šādi izskatās tūristu populārā vietā Krievijā? Un Žeņa teica, ka te ir daudz tūristu… Acīmredzot viņš ir pieradis pie Krievijas plašumiem, kur nebūt nav problēma atrast arī kādu vietiņu prom no pilnīgi visiem.


Pārgājiena plāns mums ir ļoti vienkāršs – iet tik tālu, cik sanāk, ejot līdz aiznākamās dienas pusdienlaikam, un tad stopēt kādu transportu atpakaļ uz pilsētu. Ja nesanāks nostopēt, tad mēs varam arī atnākt ar kājām atpakaļ to visu gabalu, kaut vai ejot līdz naktij. Jo vajadzēs tikt atpakaļ laikā. Jo pēc tam mums jau ir mikriņa biļetes atpakaļ uz Irkutsku, un no Irkutskas mums ir vilciena biļetes tālāk uz Krasnojarsku. Tā kā to rīta mikriņu nevajadzētu nokavēt.


Ceļamies ap astoņiem. Ēdam, pakojam teltis un ejam. Kā izskatās, šodien būs tikpat silts un saulains kā vakar. Tomēr, par vienu gan der atcerēties, gatavojoties pārgājienam pie Baikāla vai Sibīrijā kopumā – Sibīrijā tu nekad nezini, kad var palikt auksts. Un naktis te var būt ļoti vēsas. Bet, ja ir saulains, tad jūlijā, kā arī paši jau redzam, var būt arī ļoti karsti.

Pirms vēl esam sākuši tā pa īstam iet es izmantoju iespēju un eju nopeldēties Baikālā. Biju par to domājis jau iepriekš, taču ļoti ātri pārdomāju. Kad gājām gar vēsturisko Baikāla dzelzceļu es pirmajā vakarā iebridu Baikālā līdz potītēm un uzreiz sapratu – nē, te es nepeldēšos. Ūdens tur bija tik auksts, ka manus kāju pirkstus drīz vien sāka vilkt krampī. Bet te ir labāk. Ūdens joprojām ir ļoti auksts, taču ne tik auksts, un pēc neilgas minstināšanās es esmu iekšā. Nopeldu vienu nelielu riņķi. Pieceļos un pastāvu. Nopeldu vēl vienu reizīti tik pat, un man ir gana.

Ejam un es stājos fotografēt. Ejam un es stājos. Apkārtne te ir pasakaini skaista. Es stājos un fotografēju vai ik pēc pāris minūtēm. Savukārt, kad visi apstājamies, lai atpūstos, meitenes paņem e-grāmatu lasītājus un sāk lasīt, Žeņa apguļas, bet es, kāpēlējot pa stāvo krastu uz augšu un uz leju, fotografēju.

Dienas gaitā mēs kāpjam augstāk un augstāk. Un apkārtne visu laiku ir TIK SKAISTA! Jo īpaši tik saulainā dienā kā šī.

Vakarā, kad runājam par nākamās dienas plānu, es ieminos, ka es atpakaļ varētu arī iet. Visi varētu doties atpakaļ ar mašīnu vai busiņu, ko jau izdodas nostopēt, bet es ietu ar kājām. Tik ļoti man te patīk, ka gribas tik iet un iet.

Arī šonakt nakšņojam līdzīgi vientuļā vietā.

skats-no-musu-pirmas-nakts-teltsvietas-olhonas-sala-baikals-krievija
Skats no mūsu pirmās nakts teltsvietas, 6 no rīta – Baikāla ezers, Sibīrija

Šodien mūsu apkārtne ir mainīga. Vienā brīdī ejam pa mežu, vēlāk nonākam nelielā apdzīvotā vietā, kur redzam citus ceļotājus, un vēlāk jau atkal vieni paši šķērsojam itkā nebeidzamos klajumus. Baikāls joprojām ir mums kreisajā malā. Un ir tik nepierasti, ka dzeramo ūdeni jebkurā brīdī vari vienkārši iesmelt savā pudelē. Jo īpaši nepierasti tas ir tāpēc, ka prāts joprojām negrib pieņemt, ka tas ir ezers tepat man blakus nevis jūra. Nekad jau neesmu tik lielu gabalu gājis gar ezera krastu.

Ap 1 dienā, kad stājamies, lai ieturētu pusdienas, es jau esmu paspējis pārdomāt – atpakaļ brauksim visi kopā. Ja vien nebūs īpaša vajadzība, jo tad es varu arī iet. Citādi, ja atrodam transportu visiem, tad šodien es jau jūtos, ka esmu redzējis diezgan. Vakar likās, ka nevar tak tik ātri braukt prom, vajag vēl te pastaigāties, vajag vēl pafotografēt. Protams, es vēl varētu te staigāt un fotografēt, bet tas tad būs nākamreiz. To, ka būs jāatgriežas pie Baikāla, mēs sapratām uzreiz. Un, jā, šodien turklāt ir ļoti karsts, un 35 kilometru gājiens pēcpusdienā…, nē, tas lai paliek nākamajai reizi.

Pusdienu pauzē ēdot mēs runājam par… ēdienu. Ko vēl varētu apēst? Kas pietrūkst? Ko ēdīsim vakarā? Ko ēdīsim nākamajā vilciena braucienā? Lai vai kā mēs mēģinām runāt par kaut ko citu, mums kaut kā vienmēr sanāk runāt par ēdienu. Arī tad, kad neēdam. Un arī zinot to, ka Kerolaina cenšas pieturēties pie savas diētas un neēst pārāk daudz. Un tad vēl tās sarunas par sieru.

Es sieru vispār gandrīz neēdu. Tomēr, Novosibirskā esam atklājuši labu kausēto sieru, un arī tagad mums tas ir līdzi. Siera maizes ēdam katrās pusdienās un vakariņās, kopā ar zupu. Bet Kerolainai ir alerģija par sieru. Un nepatīkamas atmiņas saistībā ar to. Un tā nu katru reizi, kad Una ar Žeņu sāk par kaut ko runāt krieviski, es saku Kerolainai: “Viņi atkal runā par sieru.” Beigu beigās siera un ēdiena joki, papildinājumā ar – bet pie jums Vācijā arī tas ir? – liek mums visiem smieties nu ļoti daudz.

Pēc pusdienām, kā plānots, ejam uz tuvāko ceļu, lai mēģinātu nostopēt kādu transporta līdzekli atpakaļ uz pilsētu. Ir karsts. Pie debesīm nav gandrīz neviena mākoņa. Un zemes ceļš, kura malā sēžam un gaidām, iet pāri lielam plašumam. Ēnas nekur nav. Mēs sēžam pa diviem, ar aptuveni 100 metru atstarpi, jo, stopēt četratā, liekas, ka varētu būt arī ne pārāk viegli. Stundas laikā mums garām pabrauc vien daži busiņi un vieglie auto, visi ir pilni.

stopejam-olhonas-sala-baikala-ezers-krievija
Ok, vediet tagad mūs atpakaļ uz pilsētu! – Kaspars, Una, Žeņa, Kerolaina

Kartē atradis vēl vienu ceļu, Žeņa ierosina mums pārcelties uz kādu vietu dažus kilometrus tālāk, mums vajadzīgās pilsētas virzienā, kur auto plūsma varētu būt lielāka. Ejam kalnā un tai pat laikā turpināt arī stopēt, kad vien ir tāda iespēja. Žeņa ar Kerolainu iet mums pa priekšu. Un kāda mašīna apstājas. Bet, kā izrādās, arī viņi ir pilni. Tur aiz mums brauc autobuss, viņi ņem stopētājus, gaidiet, tūlīt būs – tas ir tas, ko viņi mums pasaka un aizbrauc. Un tiešām, brīdi vēlāk brauc neliels autobuss.

Sākumā arī viņi saka, ka vietas diemžēl neesot, viss esot pilns. Un tikai nedaudz piebremzējuši turpina ceļu. Bet tad Žeņa pabļauj, ka varbūt vismaz diviem cilvēkiem būs vieta? Viņi apstājas. Un brīdi vēlāk jau visi četri esam iekšā. Cilvēki sabīdās, meitenēm atrodas brīvi sēdekļi, kad bērni tiek paņemti rokās, un atbrīvojas arī viens stūris, kur mums ar Žeņu stāvēt kājās.

Ja pirms tam Nepālā, braucot ar džipu no Beni uz Pokharu, man likās, ka tas bija slikts ceļš un ka tas bija traks brauciens, tad šis jau ir nākamais līmenis. Mežā ceļš ir TIK ļoti izdangāts – labi, ka vismaz šobrīd ir tik sauss laiks un viss ir izkaltis – bet autobuss vienalga brauc tam visam cauri. Brīžiem sasveroties tā, ka liekas, nu tik būs, nu tagad gāzīsimies. Bet nekā. Kopā ar pasažieriem, kas, kā izrādās, ir krievu tūristu grupa ar gidu, smejamies, ka mums te ir īsti amerikāņu kalniņi.

Khuzhir sasniedzam veiksmīgi, un vienā gabalā. Pilsētā apēdam pa saldējumam. Nopērkam vēl omuļus un ejam celt telti tepat netālajā “kempingā”. Tai pašā, kuram gājām garām pirmajā dienā uz salas. Rīt no rīta brauksim tālāk.

Gribi doties pārgājienā uz Olhonas salu Baikāla ezerā?

Ja tev interesē darīt kaut ko līdzīgu tam, ko mēs izdarījām, man tev ir viens ieteikums. Nonācis Khuzhir pirmām kārtām atrodi trasnportu uz salas tālāko galu, tālāk iekšā Baikālā. Aizbrauc uz turieni, un no turienes nāc atpakaļ uz Khuzhir. Pārgājienam ierēķini 3-4 dienas. Šādā izpildījumā tev nevajadzēs pēdējā dienā domāt, kā tikt atpakaļ, un pārgājiens sanāks vēl labāks.

olhonas-salas-plasumi-baikala-ezers-krievija
Un aizbrauc buhanka tālumā, gar mums nemaz nenobraucot – Baikāla ezers, Sibīrija

Foto galeriju no pārgājiena Olhonas salā skaties mūsu Facebook lapā.

Advertisements

9 thoughts on “Krievija: Pārgājiens Olhonas salā – Baikāla ezerā

  1. Iveta un Anita, es piefiksēju jūsu epastus. Ja nu mēs izdomāsim braukt, uzrakstīšu jau laicīgi. Ceļot uz Baikālu no Latvijas nav ļoti dārgi, lai arī attālums ir liels. Vairāk ir vajadzīgs laiks, labāk kādas 16 – 18 dienas, lai nav jāsteidzas un var izbraukt arī tādā kārtīgā vilciena braucienā pa Krieviju.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s