Krievija: Dabas parks Столбы un izbrauciens ar laivām pa upi Бердь

Pēc pārgājiena Olhonas salā devāmies atpakaļ uz Irkutsku, kur pavadījām vakaru un nākamās dienas rītu, atpūšoties un papildinot savus pārtikas krājumus. Nākamās dienas vidū kāpām iekšā vilcienā uz Krasnojarsku, kur plānots pavadīt divas nākamās dienas, paliekot dabas parkā Столбы.

11. un 12. jūlijs, 2016 – Krasnojarska

Pēc 18 stundām pavadītām vilcienā, agri no rīta esam ieradušies Krasnojarskā. Taču mēs vēl neesam galā. Столбы dabas parks atrodas 10 km no Krasnojarskas centra. Tā kā mēs atrodamies stacijā, vēl tālāk no dabas parka, mums ir jābrauc ar diviem autobusiem. To arī darām.

Vēl ir agrs rīts, bet ārā jau ir silts. Sekojot kartei, no autobusu pieturas esam nonākuši parka teritorijā. Līdz parka teritorijā esošajam kempingam ir jāiet vēl daži kilometri. Tā kā mēs nekur nesteidzamies, izlemjam, ka kādā brīdī piestāsim uz kafijas pauzi. Drīz vien nonākam vietā, kur atrodas lapene un veikaliņš. “Izskatās, ka šī ir laba vieta, jo te ir strautiņš, no kā varam ņemt ūdeni,” Žeņa ieminas. Mēs piekrītam, un paliekam lapenē uz tējas pauzi.

No strautiņa tiek pasmelts ūdens, izvārīts un pārvērsts par kafiju. Pie kafijas ēdam auzu cepumus, halvu un prjanikus. Drīz vien pamanām, ka apkārt vazājas pāris vāveres un burunduki. Ir brūna vāvere un ir… melna vāvere! Mēs ar Kasparu nekad neesam redzējuši melnu vāvarei, tāpēc mēģinām to piebarot, lai varētu to nofočēt. Tas nemaz nav grūti, jo vāvere nav diezko bailīga – tā ņem halvas pikucīšus mums no rokām! Vienu reizi sanāk nolaust pārāk lielu gabalu, bet žiglā vāvere neiebilst – tā to ātri paķer un laižas kokā. Par to mums visiem nāk smiekli – vāvere ar lielu halvas kluci mazajās ķepiņās liek domāt, kā tad mēs izskatītos ar mugursomas lieluma maizes klaipu rokās.

Satiktā melnā vāvere. Ar baltu vēderiņu!
Satiktā melnā vāvere. Ar baltu vēderiņu!

Kad cepumi apēsti, kafija izdzerta un vāveres un burunduki pabaroti, dodamies tālāk. Aptuveni pusotras stundas laikā nonākam līdz kempingam. Tur mēs iekārtojamies uz vienas no teltīm paredzētajām platformām, noskalojamies aukstā dušā, paēdam pusdienas un atlikušo dienas laiku veltam Столбы teritorijas apskatei.

Столбы (tulkojumā no krievu valodas – pīlāri, stabi) ir dabas parks, kurā sastopami īpaši veidojumi – milzīgi iespaidīgu formu akmens bluķi un klintis. Parkam ir trīs daļas: klinšu rajons, kas atrodas netālu esošās Bazaihas (Базаиха) upes krastā; centrālo pīlāru rajons un “mežonīgo” pīlāru rajons, kura daļa apskatei ir liegta. Pīlāru dabas parks ir nominēts iekļaušanai UNESCO mantojuma sastāvā.

Šodien apskatām tikai centrālo rajonu, bet rīt plānojam doties pārgājienā uz klinšu rajonu.

Centrālajā daļā ir vairāki pīlāri. Viens no vispopulārākajiem ir Перья (Putnu spalvas). Kā jau nosaukums liecina, akmens pīlāri atgādina putnu spalvas – tie ir vertikāli, šauri un plāni. Vēl viens no vispopulārākajiem ir Дед (vectēvs/ vecs vīrs), taču, manuprāts šis akmens veidojums vairāk izskatās pēc mērkaķa sejas.

Klinšu veidojumu apskates laikā redzam vairākus klinšu kāpējus. Kā izrādās, Krasnojarskas Pīlāri ir populāri Krievijas klinšu kāpēju vidū. Diemžēl neiztiek arī bez nāves gadījumiem – piemēram, pie akmens pīlāra Перья redzējām piestiprinātu plāksnīti, kurā rakstīts, ka šeit pavisam nesen ir gājis bojā viens klinšu kāpējs.

Pasaigājoties pa Столбы dabas parku
Pasaigājoties pa Столбы dabas parku

Dažos no lielajiem akmens veidojumiem ir iespējams uzkāpt bez klinšu kāpšanas ekipējuma. Vienā no tiem ir pagrūti uzrāpties, tāpēc ir forši, ka mēs “grupiņā” esam vairāki – varam palīdzēt viens otram droši tikt augšā.

Pēc klinšu veidojumu apskates dodamies atpakaļ uz kempinga vietu, kur ieturam vakariņas. Pēc vakariņām Kaspars un Žeņa dodas atpakaļ – ar mērķi sagaidīt saulrietu uz kāda no lielajiem akmens veidojumiem. Neilgi pēc Kaspara un Žeņas atgriešanās kempingā sāk līt stiprs lietus, kura dēļ diemžēl rīt visu dienu nāksies pavadīt kempinga teritorijā un zaudēt iespēju apskatīt vēl vienu parka daļu.

Tā kā nākamajā dienā bez apstājas līst līdz pat vakaram, nekur neejam. Lai gan negaisa dēļ pamostamies agri, no teltīm izlienam tikai ap 11. Tad fiksi savācam mantiņas un dodamies uz nojumi, kur atrodas vairāki lieli galdi un virtuvīte. Tur pagatavojam brokastis un pēc brokastu notiesāšanas paliekam tur līdz pat vakarpusei.

Esam priecīgi, ka teltis ir izcili mitrumizturīgas – gan mēs, gan visas mūsu mantas ir sausas. Pirms sapakot teltis somās, tās tiek izžāvētas. Lai gan gaiss ir mitrs, zem nojumītes teltis izžūst gana ātri.

Paēdam vēlās pusdienas, kas šoreiz ir tādas pliekanas – bez maizes, bez saldumiem, tikai rīsu biezzupa ar garšvielām un pāris burkāna gabaliem. Kad pusdienas ir piebeigtas, esam apēduši visu somas [ēdamo] saturu. Paliek tikai tēja un cukurs.

Kad pusdienas ir paēstas, ir pienācis vakars. Puiši somās iekrāmē teltis, un mēs pametam kempingu. Jānoiet garais gabals līdz sabiedriskā transporta pieturai, jākāpj autobusā, tad jāiekāpj citā autobusā, kurš aizvedīs uz Krasnojarskas stacijai. Vēlu vakarā mums ir vilciens uz Novosibirsku.

Kerolaina un Žeņa uz viena no milzonīgajiem akmens bluķiem / klintīm
Kerolaina un Žeņa uz viena no milzonīgajiem akmens bluķiem / klintīm

16. – 18. jūlijs, 2016 – upe Berdj

Pāris dienas pavadām pie Žeņas Krasnoobskā (pilsētā pie Novosibirskas). Kopā ar Kerolainu vienu dienu veltam Novosibirskas apskatei. Un tad naktī viņa dodas prom – uz Maskavu un tad uz Santkpēterburgu. Mēs paliekam pie Ženas, un nākamajā dienā četratā dodamies laivu braucienā pa upi Berdj (Бердь), kas atrodas netālu no Novosibirskas. Tā kā mums ir divas divvietīgas piepūšamas laivas, un Kerolaina ir prom, tad Žeņa pieaicina vienu no saviem draugiem. Lai gan viņa draugs ir ar mieru braukt, tomēr viņš diemžēl netiek. Tāpēc savā vietā viņš pieaicina vienu no paziņām – 33 gadīgo Oļu.

No rīta satiekam Oļu – īsu, slaidu, tumšmatainu sievieti ar diezgan gaišu ādu un padaudz vasaras raibumiem. Tie, kas mani pazīst – nu dikti izklausās pēc manis, vai ne? Nē, tas nav mans klons, tā ir Oļa.

Kas attiecas uz ēšanu – laivu brauciena laikā ēdam to pašu, ko pārgājienu laikā. Ūdeni ņemam no upes un pirms dzeršanas to vāram. Arī mantas daudz maz ir tās pašas, tikai šoreiz saliktas ūdensizturīgajos maisos. Tos starpcitu kādu laiku atpakaļ no ūdensdroša materiāla Žeņa ir radījis pats savām rokām.

Laiks pret mums nav tik saudzīgs, kā tas ir bijis abu Baikāla pārgājienu laikā. Pusi no laika līst, un neskatoties uz lietusmēteļiem, mēs visi samirkstam, pie tam vēl vairākas reizes. Bet tā kā mums ir līdzi vairākas drēbju kārtas, problēmas tas nerada.

Vispār, šis brauciens mums stipri atgādina braucienu pa Gauju mūsu pašu Latvijā. Pāris atšķirības – upei Berdj ir daudz vairāk nelielu krāču, kā arī apkārtnē ir manīti lāči, kurus par laimi nesatiekam!

Lūk, par Krieviju viss ir pastāstīts! Tagad sekos daži raksti par Nīderlandi, kā arī par Portugāli, kur mēs pavadījām visu rudeni. Tad galdā likšu rakstus par mūsu ceļu uz Malaiziju – caur Rumāniju, Dubaju un Ķīnu!

Una un Kaspars laivā, Sibīrijā
Diez kāpēc Žeņa un Oļa nosauca mūs par “Zilo komandu”? 🙂
Advertisements

2 thoughts on “Krievija: Dabas parks Столбы un izbrauciens ar laivām pa upi Бердь

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s