Otrajā dienā mēs pametām savu darbu Amsterdamā

Turpinām par mūsu otro mēģinājumu strādāt Nīderlandē. Pirmo šī stāsta daļu lasi iepriekšējā rakstā – Braucam uz Nīderlandi! Tur uzzināsi arī vairāk par to, kāpēc mēs nolēmām atgriezties Nīderlandē un kāpēc arī šajā reizē mēs izvēlējāmies šāda tipa darbu (šoreiz 4*viesnīcā) nevis kaut ko kvalificētāku.

Vienā teikumā atstātot notikušo – pirmā reize Nīderlandē, kad tur nostrādājām pusgadu, mums bija krietni veiksmīgāka. Bet nu par visu pēc kārtas.

Ir pirmdiena. Ceļamies, ēdam brokastis un lēnā garā taisāmies ceļā. Steigas nav, jo šodien Amsterdamā mums ir jānonāk vien pēcpusdienā. Ap pusdienlaiku pametam savu Roterdamas dzīvokli, kurā bijām izīrējuši istabu, un ejam uz dzelzceļa staciju. Tur nopērkam biļetes, un ejam uz platformu gaidīt vilcienu. Kā jau pieminēju iepriekš, brauciens ar vilcienu Nīderlandē ir samērā dārgs, taču ceļošana ar to ļoti ērta, vilcieni ir bieži un biļešu pirkšana super vienkārša.

Darba transports Amsterdama, Niderlande

Amsterdamā nonākam stundu pirms norunātā laikā. Stacijā apēdam pa bulciņai, un ir laiks doties tālāk. Tikšanās mums ir norunāta gana tālu no centra, vienā no viesnīcām, kurā uzkopšanas darbus nodrošina mūsu nākamais darba devējs. Mūs sagaida draudzene, kas strādā šajā kompānijā. Viņa mūs iepazīstina ar rumāņu puisi, ar kuru kopā dzīvosim. Un tālāk jau ar viņu dodamies uz mūsu dzīvokli. Šodien esam uzzinājuši, ka vieta, kur dzīvosim, būs pilnīgi pretējā Amsterdamas pusē nekā viesnīcas, kurās strādāsim. Nē, nu labi! Nopirksim velosipēdus un būs OK.

Dzīvoklis Amsterdamā – nepatīkams pārsteigums

Dzīvoklī mūs, tomēr, sagaida vēl kāds nepatīkams pārsteigums. Tas ir piekrauts ar visādām mēbelēm, čupā sakrauti matrači, skapis mūsu istabā, ir sagāzies šķībs un gandrīz pilnībā pilns ar visu ko. Grīda ir lipīga. Un viss, izņemot tualeti, kas ir tīra un kārtīga, liekas kā vismaz pusgadu netīrīts. Virtuves skapīšos ir netīri tauki, kas ir tā apķepuši ar netīrumiem, ka ir izmetami.

Nē, nu OK. Cilvēki ir cūkas. Sakopsim un būs labi… Vai arī nē? Tīram, kārtojam. Tā kā mantu mums nav daudz, tad nu gandrīz vai kopā brūkošais skapis mums ir gana vienaldzīgs. Un tad… pēc dažām stundām mūsu rumāņu dzīvokļa biedrs sāk runāt. Arī pirms tam mēs pārmijām dažus vārdus, taču tagad viņam ir daudz ko stāstīt. Pamanījis, kā mēs esam sakopuši savu istabu un acīmredzot sapratis, ka mēs neesam šmuļi, viņš ir LAIMĪGS.

Tā mēs uzzinām, ka vēl tikai vakar viņš te bijis kopā ar 5 ĻOTI nekārtīgiem latviešu puišiem. Kā pats saka: “They were animals!”. Un vairāku mēnešu garumā viņi te, vidēji lielā 2 istabu dzīvoklī, tā arī dzīvojuši. 4 gulējuši uz matračiem dzīvojamajā istabā, 2 – guļamistabā. Vakar visi esot izdzīti, un viņš ir paspējis sakopt vienīgi tualeti. Te nu arī saprotam, kāpēc tik netīrā dzīvoklī tualete bija tīra.

Ņemot vērā, ka no katra tika ņemti 400 EUR, izklausās kā “labs bizness” – izīrēt šādi dzīvokli pašā pilsētas nomalē.

Lai gan tas nu ir sašķobījis mūsu vēlmi te kaut ko darīt – kas to lai zina, cik drīz te tiks iekārtots nākamais bariņš – domājam pozitīvi un paēduši vakariņas ejam gulēt. Rīt mums jau 8 no rīta ir jābūt katram savā viesnīcā. Tā kā tās abas ir gandrīz vai blakus, brauksim kopā.

Agrs rits Amsterdamas nomales metro stacija

Pirmā diena darbā, četru zvaigžnu viesnīcā Amsterdamā

Augusta vidus. Amsterdama. 7 no rīta. Smidzina lietus un ir nepatīkami vēss. Esam izgājuši nedaudz agrāk, jo negribam nokavēt pirmajā dienā. Taču, kā sapratīsim, 1 stunda vai pat nedaudz vairāk ir tieši tāds laika daudzums, kas mums ir nepieciešams, lai nokļūtu no dzīvokļa līdz darbam. Gana liels, tomēr, ir tas attālums.

Agrajā un drēgnajā rītā, apzinoties, ka šobrīd ir vasara un vēlāk siltāks nekļūs, domas par braukšanu ar velosipēdu visu šo gabalu katru rītu pazūd kaut kur tālumā. Varētu pamēģināt. Reizēm. Taču ikdienā tas liekas par daudz, ņemot vērā agros rītus un nogurdinošās darba stundas. Bet nu labi, ka vismaz sabiedriskais ir ļoti tuvu mājām un arī darbam. Tomēr, atkal jau sanāk domāt par to attālumu, jo tā dēļ kopējās izmaksas arī lētakajā gadījumā ir virs 100 EUR mēnesī katram.

Diena darbā mums abiem paskrien ātri. Tā nav pārāk gara – tieši tā kā bijām rēķinājušies – ap 8h, man pat mazāk, ieskaitot arī pusdienlaiku. Un arī darbs liekas OK. Viesnīcu istabu uzkopšana mums nav nekāds jaunums. Strādājot Workaway brīvprātīgos darbus, esam ar to palīdzējuši vienā viesnīcā Francijā vairāku mēnešu garumā un arī viesu mājās Kanāriju salās, kur kopumā pavadījām aptuveni 4 mēnešus. Patiesībā šajās viesnīcās kvalitātes līmenis ir pat zemāks nekā mēs bijām pieraduši. Tomēr – te viss notiek ĻOTI ĀTRI.

Darba vadītāju pirmajā dienā nesatiekam ne Una, ne arī es.

Bet uzzinām to, par ko patiesībā jau mums, tomēr, vajadzēja interesēties pirms – apmaksas kārtību. Kā izrādās, par darbu tiek maksāts nevis par nostrādātajām stundām, kā tam būtu jābūt, bet stundas tiek rēķinātas atkarībā no tā, cik istabas tu esi uzkopis. Ir noteikts standarts, cik minūtes un kam ir atvēlētas. Un pēc tā galu galā tiek aprēķināta tava alga. Te nu kļūst skaidrs no citiem dzirdētais, ka pirmajos mēnešos alga bijusi vien ap 600 – 700 EUR, strādājot 6 dienas nedēļā. Sākumā domājām, ka cilvēki kļūdās, stāstot par savu algu, jo mēs paši pirms nepilna gada, strādājot Nīderlandē un saņemot minimālo stundas likmi, pelnījām vismaz divtik, ja ne vairāk.

Opā! Lai arī darba pienākumi mums necik nav sveši, taču tas ātrums gan. Un tā mazā alga… Vai arī otra iespēja – baigākais skrējiens visas dienas garumā, sešas dienas nedēļā, lai pelnītu labi… Tā kā tāds skrējiens pēc miljona.

Metro Amsterdama Niderlande

Otrā un pēdējā diena darbā

Lai arī pirmā diena nebija necik uzmundrinoša – tieši saprotot to, kāds te ir temps, cik tālu ir darbs un kāda ir apmaksas sistēma – vakar vakarā jutāmies labi. Un noskaņojām sevi uz to, ka mēs to varam. Pie ātruma tāpat kā pie daudz kā cita pierod, vai ne? Te, tomēr, darba vide nav nemaz tik slikta. Un darbā ir bezmaksas pusdienas. Un vēl jau tas, ka mēs tak paši nolēmām – nekas, ka būs grūtāk, ātri iekrāsim naudu un brauksim prom.

Bet no rīta, tomēr, viss vairs neliekas tik pozitīvs. Līst vēl stiprāk. Ir aukstāks nekā vakar. Un agrā rīta brauciens metro, skatoties uz vēl desmitiem citu apkārt esošo nogurušo seju, ir smags un liek justies tā kā tādam cietumniekam. Kāpēc es te esmu? Kāpēc mēs te esam? Ceļā nerunājam. Es pavadu Unu līdz viņas viesnīcai, un dodos tālāk uz savējo.

Šodien satieku savu tiešo vadītāju. Saņemu pirmo aizrādījumu – darbs te sākoties par pusstundu agrāk nekā man bija teikusi priekšniece. Labi! Tātad tāpēc vakar visas meitenes bija jau pirms manis. Ā, jā, es strādāju kopā gandrīz vai tikai ar meitenēm, pārsvarā latviešu meitenēm. Pārģērbjos, un eju strādāt. Šodien man tiek mācīts uzkopts tieši istabas. Vakar tīrīju vannasistabas, bet rīt ir paredzēts gan tas, gan tas. Lai pēc tam, ceturtajā dienā, es sāktu strādāt pilnībā viens pats.

Stundas iet, un manī aug nepārprotama vēlme tik prom no šejienes. Tas temps nav man. Tā paviršā attieksme, mētājot šurpu turpu visu, lai tikai sasniegtu vēlamo ātrumu, ne tik. Visam punktu pieliek tas, ka pusdienu pārtraukumā saprotu, ka arī kopīgas intereses ar kolēģēm man visdrīzāk ir tieši necik.

Tuvākajās stundās mēģinu izdomāt, ko darīt. Ir grūti. Jo tik ļoti bijām uz šo darbu paļāvušies. Iztērējamies pārbraucot uz Amsterdamu, iztērējāmies uz vietas, un vēl papildus tam pēdējos mēnešos nebijām darījuši gandrīz nekādus freelance darbus, jo ceļojām pa Kambodžu, Nepālu un Krieviju.

Aizsūtu īsziņu Unai, ka es te nestrādāšu. Un saņemu tādu pat ziņu no viņas. Kā izrādījās, domājām līdzīgi. Un vakarā vienojamies – brauksim prom no Nīderlandes. Uz Portugāli vai Spāniju. Un tur vai nu izīrēsim kādu lētāku mājokli, vai atradīsim brīvprātīgo darbu, lai tuvākajā laikā var tērēt pēc iespējas mazāk, un meklēsim jaunas iespējas.

Neveiksmīgā darba pieredze Nīderlandē – atrisinājums

Jau dzīvoklī esot, uzrakstām ziņu mūsu paziņai, kas iepriekš mums pati piedāvāja pieskatīt viņas dzīvokli netālu no Amsterdamas. Un nepilnu stundu vēlāk jau esam uzaicināti palikt pie viņas uz tuvākajām dienām. Vēl pēc dienas, kad rakstām epastu mūsu britu draugiem Portugālē un jautājam palīdzību atrast kādu istabu vai dzīvokli par zemāku cenu, saņemam uzaicinājumu braukt ciemos un palikt tik, cik būs nepieciešams.

Skats uz Lisabonas jumtiem, Portugala
Lisabonā, Portugāles galvaspilsētā

Nedēļu pēc mēs jau bijām Portugāles galvaspilsētā, Lisabonā. Vēl dienu vēlāk netālajā mazpilsētā. Siltumā, pie labiem cilvēkiem un gatavi jauniem izaicinājumiem. Bet vairāk par to jau nākamajā rakstā.

Advertisements

One thought on “Otrajā dienā mēs pametām savu darbu Amsterdamā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s