Rumānija: Iepazīstot Bukaresti

10. un 11. novembris

Bukareste… Nepārprotami, es priecājos būt Bukarestē. Te ir mūsu draugi, mēs paliekam pie viņiem, daudz laika veltam sarunām, rādām viens otram mūsu skaistākās ceļojumu fotogrāfijas. Adriana un Kristi no labākajām fotogrāfijām ir izveidojuši fotogrāmtas. Sēžu ar Indijas fotogrāmatu klēpī, un mēs visi dalāmies atmiņās par Indiju. Adriana un Kristi stāsta par savu pirmo dienu Indijā – iespaidus par Ņūdelī Paharganj rajonu un netīro viesnīcu. Atzīstas, ka nekam viesu mājas numuriņā negribējuši skarties klāt un ēduši līdzpaņemtos konservus. Un tad, pēc dažiem Indijā pavadītiem mēnešiem, viņi esot atgriezušies tajā pašā viesnīciņā, tajā pašā numuriņā un… nekas vairs nelicies tik netīrs! Abi smejas: “Pēc tam jau likās, ka šī ir diezgan sakarīga un tīra viesu māja.” Mēs savukār smejamies, ka mums bija paveicies ar “pirmo Indijas naktsmītni”. To bijām rezervējuši, izmantojot Airbnb, un tā atradās salīdzinoši mierīgā guļamajonā.

Tad mēs dalāmies ar saviem iespaidiem par Indiju – 5 mēnešu velobraucienu apkārt šai milzīgajai valstij, kā arī par mūsu atgriešanos Indijā divus gadus vēlāk. Lai gan daudz ko par velobraucienu viņi jau ir dzirdējuši, runājamies par to tik un tā.

Tad seko Kristi un Adrianas stāsts par velobraucienu Zviedrijā, ceļojumu pa Indonēziju un brīvprātīgo darbu Turcijā – decembrī, kad sezona ir galā un apkārt valda miers un klusums.

Es klausos un baroju vienu no viņu kaķiem – Motanu – ar saldējumu. Izklausās traki, bet kaķim garšo. Līdz brīdim…, kad vairs negaršo! Tas sāk viebties (Vai kaķi vispār viebjas? Nu labi, lai paliek!) un vairs nelaiza manu ar saldējumu notriepto pirkstu. Adriana iespurdzas. Ares, kaķene, vēro mūsu izvirtības no skapja plaukta, kurā viņa ir ērti iekārtojusies.

Viena no ēkām Bukarestes centrālajā daļā

Es teicu, ka priecājos būt Bukarestē? Jā, teicu. Bet… no otras puses, pilsēta mani īpaši neaizrauj. Varbūt daļēji tāpēc, ka ir drūms rudens un līst?

Par laimi nākamajā rītā lietus ir mitējies, un mākoņi vairs nav tik biezi un smagi. Bet tik un tā – viss tāds pelēks. Pirms doties ārā, Adriana mums iesaka pāris vietas, kuras apmeklēt un piešķir autobusu, tramvaju un trolejbusu braucienu karti. Tajā esot vismaz 6 braucieni, un šo karti mēs varam izmantot abi. Tikai viņa diemžēl neatceras, kā to pareizi lietot, ja brauc divi cilvēki. Internetā viņa arī nevar atrast. “Ja pareizi atceros, tad uz tā aparāta ir jāspiež poga nr. 2 un tad jāliek klāt karte,” Adriana saka. Pēc pāris dienām, dodoties uz lidostu, uzzinām, ka tā vis nav. Par laimi, tas nav kontrolieris, kas mums to pasaka. Bet gan sieviete biļešu būdiņā, kurā mēs iegādājamies lidostas autobusa biļetes. “Biļete pie aparāta jāliek divas reizes un jāgaida, kad iepīkstas. Uz šīs kartes ir divi braucieni – katram pa vienam,” biļešu pārdevēja saka.

Dodamies ārā. Autobusa pietura ir minūtes gājiena attālumā – ielai pretējā pusē. Līdz autobusa pienākšanai ir vēl dažas minūtes. Stāvam un vērojam apkārtni. Lielākajai daļai koku “īpašumā” vēl ir krietni daudz krāsainu lapu, bet tas kaut kā nemazina apkārtnes pelēcīgumu. Rajonā nav ietvju, to vietā ir dubļainas ceļmalas. Pēc vakardienas lietus ceļmalās ir viena vienīga dubļaina žļorga.

Kāpjam autobusā un reģistrējam savu braucienu gluži kā mums tika pastāstīts. Kas nemaz nav pareizi, kā jau es iepriekš minēju. Tiek reģistrēts tikai viens brauciens. Vispār, mums veiksies – neviena brauciena laikā nesatiksim kontroli. Savukārt pastaigājoties, šur un tur redzēsim kontroles bariņus.

Bukarestes centrālajā daļā, protams, nav dubļainu ceļmalu, bet ik pa laikam var manīt kādu pelēku un nemīlīgu blokmāju tipa celtni. Bet šeit, centrā, manuprāt, tām piemīt neliels šarms!

Komerciālās bankas ēka vecpilsētā
Komerciālās bankas ēka vecpilsētā, Bukareste

Jau vakar ievērojām, ka Bukarestes centrālajā daļā, it īpaši vecpilsētā, ir ļoti daudz vecu un iespaidīgu ēku, kas Bukarestei dod tādu “Romas piegaršu”. Diemžēl ne visas no tām ēkām tiek uzturētas, līdz ar to pilsētas centrālajā daļā redzami daudzi skaisti grausti, t.i., ēkas, kas būtu skaistas, ja vien tās tiktu uzturētas un renovētas. Kad ar šo novērojumu vakar padalījāmies ar Adrianu, viņa skumji pašūpoja galvu – jā, diemžēl tā notiek.

Neskatoties uz drēgno rudeni, Bukarestes centrā manām diezgan daudz tūristu. Nu labi, tas nav “diezgan daudz”, bet nu, ir krietni vairāk nekā es biju gaidījusi. Lielākā daļa no tiem ir itāļi, kas, staigādami apkārt, sparīgi žestikulē, diezgan skaļi sarunājas un ir vienkārši dzīvespriecīgi. Vērojot viņus, sāku ilgoties pēc Itālijas.

Vēlreiz apstaigājam vecpilsētu. Nu, smukas ēkas! Atmiņā noteikti paliks vairākas pareizticīgo baznīcas: Biserica Stavropoleos, Biserica Sfântul Antonie Curtea Veche, kā arī itāļu baznīca jeb Biserica Italiană. Redzējām arī dažas citas, protams, bet to visu nosaukumus nespēju atcerēties.

Pirmās divas es jau pieminēju iepriekšējā rakstā, bet neko daudz par tām neuzrakstīju. Labošos. Biserica Sfântul Antonie Curtea Veche atrodas tieši blalus Vecajai Karaliskai Tiesai jeb Curtea Veche. Tā tika uzcelta tālajā 1559. gadā, un tā ir viena no visvecākajām reliģiskajām ēkām Bukarestē. Savukārt Biserica Stavropoleos tika uzbūvēta 1724. gadā. Sākotnēji tā bija ne tikai baznīca, bet klāt bija piebūvētas arī citas telpas, tajā skaitā arī klosteris. Klosteris un pārējās piebūves telpas tika iznīcinātas 19. gadsimtā. Tagad ir palikusi tikai baznīca un 20. gadsimtā piebūvētā ēka, kas kalpo kā bibliotēka. Baznīcas kupola gleznojumi tika atjaunoti 20. gadsimta sākumā. Tas izskaidro faktu, ka šī baznīca izskatās gana “svaiga”. Biserica – tulkojumā no rumāņu valodas ir “baznīca”.

Itāļu baznīca savukārt ir interesanta ar to, ka tā ir… itāļu baznīca! Tā ir Romas katoļu baznīca, kas atrodas pašā Bukarestes sirdī – pilsētas aktīvākajā ielā! Dievnams ir būvēts pēc Ziemeļitālijas baznīcu ģīmja un līdzības, un tā būvēšanu ir veicinājusi Bukatestes itāļu kopiena. Bazīcas būvdarbi tika pabeigti 1916. gadā. Tā ir viena no populārākajām Romas katoļu baznīcām Bukarestē.

Viens no dievnamiem Bukarestē - Biserica Kretzulescu
Viens no dievnamiem Bukarestē – Biserica Kretzulescu

Pēc otrkārtējas vecpilsētas izpētes dodamies tālāk un nonākam līdz Nacionālajam teātrim, kura priekšā ir izvietota iespaidīga statuja – „Căruța cu paiațe”. Tulkojumā no rumāņu valodas tas nozīmē “Arlekīna kariete”. Un tā arī ir! Karietē ir sakāpuši mākslinieki, un pie karietes ir piestiprināts liels gramofons.

Pavadam laiku vienkārši blandoties pa pilsētas centrālās daļas ielām. Skaistas, vecas ēkas mijas ar pelēkām, neiespaidīgām blokmāju tipa ēkām. Dažu ēku apakšējos stāvos ir ierīkoti mazi veikaliņi, kas nereti darbojas 24 stundas. Daži no tiem ir tik maziņi, ka no veikala praktiski nav ne smakas – ir tikai viens mazs lodziņš, pa kuru tiek paņemta nauda un izsniegta prece. Kā izskatās, sortimentā ir cigaretes, našķi, bulciņas, kafija un daži citi nieki. Par to liecina nelielie plakāti un uzraksti pie lodziņa.

Esam izsalkuši un līdz ar to sākam skatīties apkārt, kur varētu paēst. Pēc brīža Kaspars ierauga mazu bulciņu tirgotavu, savukārt es – mazu picu un maizīšu tirgotavu. Līdzīgi kā mazie diennakts “lodziņveikali” arī šīs bulku tirgotavas ir niecīgas. Galvenā atšķirība ir tāda, ka bulku tirgotavās ir skatlogi, kurās ir izlikta pieejamā prece. Es nopērku vienu picas gabalu pa 4 lei jeb 90 centiem, savukārt Kaspars – lielu bulciņu ar sieru aptuveni pa 50 centiem. Ir garšīgi un sātīgi!

Apmetam vēl vienu nelielu riņķi, izejam pa dažām privātmāju ielām, un tad jau lēnām sāk satumst.

Tā kā ar metro vēl nav braukts, tad dodamies uz tuvāko metro pieturu. Brauksim ar to. Pēc neilgas kartes un metro shēmas izpētes, saprotam, kā tikt uz mājām tuvāko pieturu. Tagad ir laiks, kad visi brauc mājās no darba, un līdz ar to metro ir pilns ar cilvēkiem.

Arlekīna kariete, Bukareste
Arlekīna kariete, Bukareste

Kad esam galā, saprotam, ka līdz mājām ir veseli 5 km! Nu jā, protams! Vakar, kad Adriana rādīja šo pieturu, mēs braucām mašīnā. Līdz ar to tad šī pietura likās tuvāk… Nu neko, ejam vien. Es smejos, jo Kaspars no rīta, pirms iziet ārā, Kristi un Adrianai ir teicis, ka vēlas skatīt jebko – centru, “necentru”, ka tik pastaigāties! Nu re – centru izstaigājām, tagad arī pārējo redzēsim!

Nākamajā rītā mūs iepriecina saulīte. Šorīt uz centru mūs aizved Kristi un Adriana. Tā kā pēc nedēļas arī viņi dosies ceļā, centrā viņiem šis tas kārtojams – banka, kaut kādi papīri utt.

Man veicas. Tieši tur, kur mūs “izmet”, ir grāmatnīca. Tātad, pirmais, ko izdaru – ieeju grāmatnīcā un nopērku pastkartītes. Te, grāmatnīcā, tās ir lētākas nekā vecpilsētā redzētajos suvenīru veikalos, kā arī izvēle ir lielāka.

Šodien gan neejam uz vecpilsētu. Dodamies uz Parcul Herăstrău pusi. Apmeklēt šo parku mums ieteica jau vakar. Šodien ir īstais laiks turp doties – spīd saulīte, un ir nedaudz siltāks nekā vakar. Pa ceļam uz parku apzināti iemaldamies privātmāju un privāto villu rajonā. Arī šo vietu apmeklēt ieteica mūsu draugi.

Gan privātmāju rajonā, gan parkā ir mierīgi un jauki. Te redzam rudeni visā krāšņumā. Tas ir tāpēc, ka koku te ir salīdzinoši vairāk nekā vecpilsētā. Lai gan diezgan daudz lapu jau atrodas uz zemes, koki vēl aizvien ir krāsaini. Īpaši skaisti un rudenīgi ir parkā pie ezera. Tur nofotografējam koku krāsainos atpsīdumus ūdenī.

Stundas trīs esam jau noblandījušies, tāpēc dodamies meklēt transportu. Tā kā rīt ir lidojums, mājās gribam nokļūt agri. Nekādas ilgās pastaigas no metro! Bet – mums tas nespīd. Kāpjam metro, lai tiktu līdz vecpilsētai. Bet tur mēs īsti nezinām, kur piestāj mums vajadzīgais autobuss. Pieturās nekur neredzam nekādu informāciju – nav neviena autobusu saraksta. Vismaz autobusu numurus būtu pierakstījuši, bet nē!

Mikroskopiskais veikaliņš, Bukareste
Mikroskopiskais veikaliņš, Bukareste

Kaspars ierosina doties uz Parlamenta pils pusi. Netālu no tās esot lielā iela, uz kuras točna esot pietura. Tas ir vismaz 3 km gājiens, bet mums nav nekas pretī iet. Redzēsim ko vairāk no pilsētas.

Esam nonākuši pie Parlamenta pils. Par to šobrīd vairs nestāstīšu. Ja vēlies uzzināt par to kaut ko vairāk, še ku re ku mans iepriekšējais raksts – Ierašanās Bukarestē un lietainais laiks.

Vēl pēc kāda laiciņa nonākam mums vajadzīgajā vietā – uz “lielās ielas”. Šeit pie autobusu būdiņām ir arī plāksnītes, kurās ir rakstīts, kādi autobusi piestāj. Lieliski! Drīz vien atrodam savu būdiņu, bet mūsu autobuss kā nenāk tā nenāk. Nav nekāds brīnums, jo no visām pusēm tak’ sastrēgumi!

Pēc pusstundu ilgas gaidīšanas sākam iet kājām. Pēc 20 minūšu ilgas piespiedu pastaigas tālumā ieraugu mūsu busu. Tad arī sastrēgums ir palicis “šķidrāks”. Un vēl: mums ir paveicies – tieši priekšā ir pietura, un papētot plāksnīti, saprotam, ka buss šeit piestāj.

Ilgi autobusā mums nemaz nesanāk pabraukt. Veselu vienu pieturu. Un tad autobuss iesprūst korķī. Pa metram, pa diviem lēni kustamies uz priekšu, līdz brīdim, kad apnīk. Ik pa brīdim šoferis atver durvis, un cilvēki kāpj ārā, lai uz māju pusi turpinātu doties ar kājām. Viņu piemēram sekojam arī mēs. Līdz mājām ir palikuši vien 2 km, un galā esam līdzīgi kā vakar – ap astoņiem vakarā. Te tev nu bija, ātrāk mājās… Vēlāk, atstāstot savu bēdu Adrianai, tiekam izglītoti – šādi te korķi Bukarestē ir teju katru darba dienas vakaru.

Vakaru pavadām sarunājoties par ceļošanu un dzīvokļu īres cenām Āzijā. Mūsu draugi kaļ plānus, kur dzīvot. Viņiem kādu laiku gribas mītināties Langkawi salā, bet varot jau arī citur… Vakara sarunas izbeidzam trijos naktī un liekamies uz auss. Rīt mums jāceļas agri – ap septiņiem, lai 11:00 jau būtu lidostā (lidojums uz Dubaju ir vienos). Kāpēc ap septiņiem? Ja nu sastrēgumi, kaut arī rīt ir sestdiena… Tāpēc labāk ceļu uz lidostu sākt krietni agrāk.

*Dažas fotogrāfijas ir Kaspara roku darbs.

Parlamenta pils, Bukareste
Parlamenta pils, Bukareste
Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s