10 iedvesmojoši ceļotāju Instagram profili

Tagad uz brīdi esam ieradušies Latvijā, lai apciemotu vecākus un draugus un nedaudz atpūstos no 11 mēnešus ilgās ceļošanas. Kā daudzi no jums jau zina, 9 mēnešus esam ceļojuši pa Āziju un gandrīz 2 mēnešus esam dzīvojuši Francijā. Tagad, esot Latvijā, domājam par mūsu tālākajiem plāniem.

Daudzus skaistus mirkļus, protams, iemūžinām fotogrāfijās, kuras ielādējam savos Instagram profilos – @Bubuce un @KasparsMisins. Un mums patīk ne tikai uzņemt ceļojumu bildītes, bet arī tās apskatīt. Līdz ar to Instagramā sekojam daudziem citiem ceļotājiem. Šajā rakstā esmu apkopojusi 10 no tiem.

@raskalov ir neparasts ceļotājs no Krievijas. Visur, kur Vitālijs dodas, viņš kāpj dažādās augstās celtnēs – debesskrāpjos, tiltos, baznīcās utt. Un, protams, viņa fotogrāfijas ir tik nepārspējami skaistas, ka Tev aizrausies elpa!

Continue reading “10 iedvesmojoši ceļotāju Instagram profili”

Advertisements

Ceļojuma dienasgrāmata “Karstā Ziema”

Pagājušā gada jūnijā mēs trīs, es, Kaspars un Viesturs, nolēmām doties velobraucienā apkārt Indijai. Ceļojumam sagatavojāmies dažu mēnešu laikā, un Indijā bijām jau oktobra vidū.

Par ikdienā piedzīvoto jau ceļojuma laikā Kaspars aktīvi rakstīja savā blogā. Bet doma par to, ka mūsu ceļojuma gaitas varētu aprakstīt plašāk piedzīvojuma dienasgrāmatas formātā, Kasparam radās veloceļojuma vidū – decembrī, mūsu “atvaļinājuma” laikā Goa.

Pirms pāris nedēļām Kaspars pabeidza dienasgrāmatas rakstīšanu. To var iegūt šeit. Savukārt tās pirmās nodaļas par brīvu ir lasāmas šeit.

Continue reading “Ceļojuma dienasgrāmata “Karstā Ziema””

MALAIZIJA: Salauzts pirksts un vēl nedēļa Kuala Lumpurā

Īsi pastāstīšu par to, kāpēc mēs vēl nedēļu paliksim KL. Īsi, jo ar vienu roku nav ērti rakstīt. Un vēl… tas ir lēni, neesmu tik pacietīga. 🙂

Pašā pirmajā dienā, braucot no Kuala Lumpuras lidostas uz mūsu dzīvesvietu, nokritu no velosipēda un sasitu pirkstu, nobrāzu roku un sasitu gurnu. Otrajā dienā aizgāju uz klīniku, kur pārbaudīju aizdomīgi uzpampušo pirkstu. Pēc pārbaudes pateica, ka rentgenu nav jāveic, pirksts nav lauzts, bet ievainota tikai locītava (skat. iepriekšējos divus bloga rakstus).

Pa šīm sešām dienām pirkstam pārgāja sapampums, bet tas turpināja diezgan stipri sāpēt. Līdzīgi arī ar sānu. Tāpēc vakar neaizbraucām tālāk, un es ar Kasparu gāju uz slimnīcu pārbaudīt savus ievainojumus.

Ar taksi (atkal lēti, 1,50 eiro) aizbraucām līdz vienai privātajai slimnīcai. Bet tur pie pārbaudīšanas netiku, jo jaunajam pacientam jāiemaksā drošības nauda 300 ringiti (75 eiro). To atgriež, ja pārbaužu cenu summa ir mazāka nekā 300 ringiti. Ja nav, tad, protams, jāpiemaksā. Tā kā bija aizdomas, ka te pārbaudes ir padārgas, tad laipnajai meitenei Emergency Reception’ā pateicu diemžēl nē. Meitene vēl aizvien bija laipna un pateica, ka Government slimnīcā (Hospital Kuala Lumpur) man šīs pārbaudes izmaksās lētāk, un pastāstīja, kā līdz turienei tikt.

Continue reading “MALAIZIJA: Salauzts pirksts un vēl nedēļa Kuala Lumpurā”

MALAIZIJA: Pirmās stundas Malaizijā

6.marts

Vispār, šī diena bija ļoti gara un smaga. Cēlāmies 4:00. Chennai lidostā bijām jau 5:00. Lidojums 8:10. Aizķeršanās ar bagāžu – nepatika mūsu velosipēdu iepakojums, līdz ar to turpat lidostā tie vēl papildus bija jāiesaiņo aizsargplēvē. Riteņu pārpakošana aizņēma krietnu laiku. Lidojums ilga gandrīz 4 stundas. Galā bijām ap 14:40 pēc vietējā laika. Līdz apmēram 17:00 likām riteņus kopā un tad sākām braukt. Līdz Air BnB izīrētam dzīvoklim no lidostas bija jābrauc 70 km. Pa ceļam man caura riepa, kritiens no velosipēda, sasista roka, nobrāzta āda. Turpinājām ceļu. Pusnaktī bijām klāt. Gājām gulēt neēduši. Bet pa šīm dažām stundām jau radās labs pirmais iespaids par Kuala Lumpuru un par Malaiziju.

 Jaukās lietas:

1. Priekšapmaksas karti te dabūt ir daudz vienkāršāk. Pirmā stunda Malaizijā, un mums jau ir vietējie numuri! Tos dabūjām tur pat, lidostā. Vajadzēja tikai uzrādīt pasi un samaksāt naudu. Viss. Nekādas lokālā hosta, vietējās adreses, pasu kopijas un dokumentu fotogrāfijas nebija vajadzīgas. Toties mobilais internets te ir krietni dārgāks.

2. Malaiziešu nauda (Malaizijas ringits – Malaysian ringgit) ir skaista. Mazākās banknotes (1 un 5 ringitu) ir spīdīgas un gludas.

Continue reading “MALAIZIJA: Pirmās stundas Malaizijā”

INDIJA: Ko es nezināju par Indiju pirms došanās uz šejieni

Tā!

Pirms ierasties Indijā, domāju, ka gaļas ēdieni šeit būs sastopami krietni retāk. Vairākos štatos (piemēram, Goa, Kerala, Tamil Nadu, Maharashtra) vienādi populāri ir gan veģetārie, gan neveģetārie restorāni un ēstuves, līdz ar to šeit varēsi baudīt gaļas ēdienus. Protams, ir štati, kur pārsvarā ir tikai veģetārie restorāni, piemēram, Gujaratas štats. Piejūras pilsētās ļoti izplatīti ir zivju ēdieni.

Neskatoties uz to, ka biju dzirdējusi, ka Indijā izplatītāks ir veģetārais ēdiens, nebiju aizdomājusies, ka arī maize, kūkas, tortes un saldumi pārsvarā būs veģetāri. To, vai produkts ir veģetārs vai nē, norāda uz iepakojuma. Zaļš aplītis baltā kvadratā nozīmē veģetārs, bet brūns – neveģetārs.

Pirms doties ceļojumā uz Indiju, zināju, ka te mani sagaidīs asi ēdieni. Bet nezināju, ka indiešu saldumi ir tik saldi! Un tie arī ir diezgan īpatnēji. Saldumu pagatavošanai tiek izmantoti rīsi, piens, milti, augļi (gan svaigi, gan kaltēti), dažādas sēklas, pat dārzeņi. Un protams, cukurs. Saldumi tiek apcepti, bieži vien eļļā. Ceļojuma sākumā ik pa laikam pirku dažus no indieši saldumiem, un tie man ļoti garšoja, bet vēlāk sāka apnikt. Pārāk saldi.

Continue reading “INDIJA: Ko es nezināju par Indiju pirms došanās uz šejieni”

INDIJA: Ko es zināju par Indiju pirms došanās uz šejieni

Tātad…

Zināju, ka Indijā visur būs govis, kas te ir svēts dzīvnieks. Un tā arī ir, govis ir visur – gan laukos, gan lielajās pilsētās. Bet govis nav vienīgie mājdzīvnieki, kurus var satikt visur. Te ir arī cūkas, suņi, kazas, vistas un bifeļi. Visi šie dzīvnieki šeit nevien staigā pa ielām savā dabā, bet ir arī galvenie atkritumu patērētāji. Govs, kas ēd plastmasas pudeles? Skan traki, bet ir pilnīgi reāli. Cūkas, kas vannojas samazgu peļķē? Lielpilsētas realitāte. Mērkaķi Indijā arī ir, bet tie uz ielām nav tik bieži sastopami kā govis un kazas.

Zināju arī to, ka Indijā uz ielām ir sagaidāma liela netīrība un atkritumi it visur. Un tieši to arī ieraudzīju. Atkritumu kalni te redzami nevien pilsētu nostūros, bet arī pie tempļiem, kultūras objektiem, lielu pilsētu centrālajās daļās un vēl daudz kur. Un vēl nepārsteidz nabadzība un atkritumu ugunskuri. Nabadzība Indijā ir blakus bagātībai. Teltis te ir blakus tirdzniecības centriem, un cilvēki guļ uz ielām blakus dārgiem auto. Mājas izveidotas no kartona kastēm turpat blakus glītām dzīvojamām mājām.

Zināju arī par piesārņotajiem ūdeņiem. Daudzas upes smird tā, ka, ejot pāri tiltam, jāaizspiež ciet deguns un jāskrien pēc iespējas ātrāk pāri. Līdzīgi ir ar ezeriem – pilnīgi negribas blakus uzturēties. Bet vietējie pilnīgi bez emocijām sēž blakus smirdoņai, tirgo savas preces, apstājas un sarunājas ar draugu, arī mazgā veļu vai paši iet iekšā ūdenī.

Continue reading “INDIJA: Ko es zināju par Indiju pirms došanās uz šejieni”

INDIJA: Kam mēs bijām gatavojušies un vai tas mums noderēja

Šodien ir 1. marts, un ir palikušas vairs tikai 6 dienas Indijā. Pēc šīm 7 dienām mēs trīs dosimies uz Malaiziju, kur turpināsim mūsu velopiedzīvojumu.

Pēc 5 mēnešu dzīves un ceļošanas Indijā to laiku, kad mēs gatavojāmies mūsu ceļojumam, atceros ar smaidu uz lūpām. Jo pirms doties uz Indiju, mēs bijām gatavojušies kam sliktākam nekā ir īstenībā. Vislielākā baža mums bija – kā būs ar dzeramo ūdeni? Domājām – tā kā pa Indiju pārvietosimies ar riteņiem un ceļā būs arī pilnīgākie lauki, tad pilnīgi iespējams, ka normālu dzeramo ūdeni pudelēs tur gan jau nevarēs nopirkt, jo nebūs jau tādā vietā veikali! Un tad, kad mēs gulēsim teltī kaut kur pilnīgākajā nekurienē, kur tad mēs dabūsim dzeramo ūdeni? Tāpēc nopirkām arī ūdens attīrīšanas tabletes, lai no kāda strauta vai ezera var dabūt dzeramo ūdeni. Indijā esam jau piecus mēnešus un esam nobraukuši vairāk kā 5000 km un ar ūdeni problēmas nekad NAV bijušas! Visās mazajās pilsētiņās, ciematiņos un arī “pilnīgākajos laukos un nekurienē” ir mazie veikaliņi, kur var dabūt daudz ko, tajā skaitā arī ūdeni. Ceļu malās, tāpat kā citās valstīs, ir sastopami benzīntanki. Un gandrīz visos benzīntankos ir bezmaksas dzeramais ūdens un tur nu mēs varējām uzpildīt visas savas velo pudeles. Domājām līdzīgi arī par ēstuvēm un restorāniem. Bet bieži vien ēstuves un restorāni ir sastopami vienkārši šosejas un arī mazāku ceļu malās. Ēstuves, kas ir sastopamas uz šosejām, tās parasti ir diezgan lielas, ar lielu ēdienu izvēli. Tās ēstuves, kas ir sastopamas uz mazākiem ceļiem, arī ir mazākas un ar mazāku ēdienu izvēli. Tā kā braucot pa Indijas ceļiem, paēdis būsi. Ja nav vēlēšanās tērēt laiku restorānos, var iepirkties kādā ceļmalas bodītē, kuras, kā jau minēju iepriekš, ir sastopamas visur. Braucot ar riteņiem, pusdienojuši esam gan ēstuvēs, gan arī našķojušies ar līdzi paņemtajiem cepumiem un augļiem.

Continue reading “INDIJA: Kam mēs bijām gatavojušies un vai tas mums noderēja”