MALAIZIJA: Ceļš uz Langkawi

Dodoties ceļā uz Malaiziju, mēs plānojām, ka pirmās piecas dienas dzīvosim Kualalumpurā, un tad pēc šīm piecām dienām ar velosipēdiem brauksim uz Malaizijas ziemeļiem, lai ar prāmi brauktu uz Langkawi salu. Tur mums bija sarunāts brīvprātīgais darbs saimniecībā Revitacura  Garden of Eva.

Taču plāni mainījās – es, krītot no velosipēda, salauzu pirkstu un 3 nedēļas pirksts nebija kustināms (2 no tām tas bija ģipsī). Tāpēc 2 nedēļas vienkārši padzīvojāmies KL un vēl vienu nedēļu ar stopiem apceļojām krietnu Malaizijas daļu un Singapūru.

Pēc šīm trim nedēļām pirksts beidzot bija daudz maz kārtībā, un mēs 30. martā beidzot devāmies ceļā ar velosipēdiem uz Langkawi salas pusi.

Pirmā diena bija grūta, jo brauciens prom no Kualalumpuras vairākus desmitus km ir nogurdinošs. Daudz ceļu, tie ir vairākos līmeņos, vairākas joslas, intensīva satiksme. Un man visu laiku sāp pirksts! Lai kaut kā mazinātu sāpes, uzvilku riteņbraucēju cimdus. Pārslēgt priekšējos ātrumus nevarēju, tāpēc ar labo roku regulēju tikai aizmugurējos.

Continue reading “MALAIZIJA: Ceļš uz Langkawi”

Advertisements

SINGAPŪRA: 16 stundas Singapūrā

Pirms nokļūt Malaizijā, domājām, ka mums nesanāks aizbraukt uz Singapūru. “Tā valsts tak dārga. Un kā ar velosipēdiem tur nokļūsim?” Tā mēs runājām.

Bet tad, krītot no riteņa, es salauzu kreisās rokas rādītājpirkstu un viss mainījās. Ar velosipēdu braukt nevarēju, tāpēc vajadzēja izdomāt, ko mēs darīsim, kamēr mans pirksts nav normāls. Un tā mēs izdomājām, ka jātiek uz šosejas un jāstopē uz Singapūru.

Šādi (stopējot) līdz Singapūrai tikām 2 dienās. Pirmajā dienā no Kuala Lumpuras tikām līdz Melakai un tad, otrajā dienā, no Melakas līdz Johor Bahru nomalei – Malaizijas un Singapūras robežai.

Robežu šķērsojām ar autobusu. Tas mūs pārveda pāri tiltam un aizveda kādu gabaliņu Singapūrā. Bet pirms vest tālāk Singapūrā, autobuss izlaida visus pasažierus Singapūras robežpunktā. Tur visiem bija jāiziet pārbaude. Nekā īpaša nebija – pārbaudīja pases, paņēma aizpildītās anketas, izgājām cauri detektoram un viss. Ak jā, Singapūrā nedrīkst ievest košļenes! Mēs to iepriekš zinājām, bet es aizmirsu izmest savu iesākto paciņu. Un pirms pasu kontroles nebija nevienas miskastes! Bet par laimi, meitene pie pasu kontroles galdiņa mierināja, ka vienu košļeņu paciņu var ievest, tik jātur kabatā un viss.

Continue reading “SINGAPŪRA: 16 stundas Singapūrā”

MALAIZIJA: Iespaidi par stopēšanu Malaizijā

Tā kā manai rokai vēl vienu nedēļu vajadzēja palikt nekustīgai (vairāk lasi šeit), tad sākām domāt, ko darīt. Dzīvot Kuala Lumpurā vēl nedēļu? Nē, negribas. Vai tomēr ceļot kaut kā savādāk? Varbūt. Bet tikai kā?

Tad arī izdomājām, ka varam stopēt līdz  Singapūrai. Pirmais šī ceļa posms, uz Melaku, bija ļoti veiksmīgs, un iedrošināja mūs uz turpmāku stopēšanu. Un labi vien ir, ka stopējām! Izmēģinājām jaunu lietu, ieguvām pieredzi, jauki pavadījām laiku un ietaupījām naudu. Visa ceļa gaitu savā blogā ir aprakstījis Kaspars. Bet es padalīšos ar iespaidiem par stopēšanu Malaizijā.

1. Stopēt Malaizijā var! Arī trijatā. Pierādījums tam ir mūsu ar stopiem nobrauktie apmēram 1000 kilometri.

2. Malaizijā karstuma un stiprās saules dēļ tas noteikti ir nogurdinošāk nekā valstīs ar ne tik tropisku klimatu. Mums nereti sanāca stāvēt tiešā saulē bez nekādas ēnas ar lakatu vai cepuri uz galvas un ūdens pudeli padusē.

mees

Continue reading “MALAIZIJA: Iespaidi par stopēšanu Malaizijā”

MALAIZIJA: Pirksts turpina būt salūzis, un mēs stopējam uz Singapūru

Pirmās divas nedēļas Malaizijā nodzīvojām Kuala Lumpurā. Kāpēc tik ilgi? Jo jau pirmajā dienā KL guvu traumu – nokritu no velosipēda, sasitu pirkstu. Bet vairāk par to varat izlasīt iepriekšējos rakstos.

Pirms nedēļas manam pirkstam tika uzlikts ģipsis. Ārste teica:” Ģipsis uz nedēļu. Tad jāņem nost.”

Nedēļa pagāja, un ģipsi tiešām noņēma. Bet vietā uzlika “šinu” jebšu fiksatoru. Vēl vismaz uz nedēļu.

Tāpēc bija jāizdomā, ko darīt tālāk. Sēdēt Kuala Lumpurā vēl vismaz nedēļu negribējās, un ar riteni braukt ar’ nevaru. Ienāca prātā – varam tak’ ceļot tāpat! Un tad domājām, kā tieši pārvietoties. Pirmie varianti, kas ienāca prātā – autobuss, lidmašīna. Un tad Kaspars ieminējās:” Moška stopēt? Šitā tak vēl naudu ietaupīsim.”

Tad, nu, bija nolemts – stopēsim. Tik uz kurieni? Tā, uz Langkawi ir plānots braukt strādāt brīvprātīgo darbu, kad mana roka būs vesela. Uz turieni brauksim ar velosipēdiem. Tātad, jābrauc pretējā virzienā, uz dienvidiem. Hitcwiki izlasījām, ka Malaizijā stopēšana nav gluži sveša lieta, un no Kuala Lumpuras cilvēki ir veiksmīgi stopējuši pat līdz Singapūrai (Singapūra jeb Singapūras republika ir pilsētvalsts, uz dienvidiem no Malaizijas, 350 km no Kuala Lumpuras).

Continue reading “MALAIZIJA: Pirksts turpina būt salūzis, un mēs stopējam uz Singapūru”

MALAIZIJA: Aquaria KLCC

Tā kā Kuala Lumpurā palikām vēl nedēļu (lasi šeit), tad bija jāizdomā, ko vēl te varētu apskatīt un izdarīt.

Tāpēc izdomājām, ka vienu dienu varam veltīt Kuala Lumpuras akvārija apskatei. Tas atrodas pilsētas centrā, tieši zem dvīņu torņiem. KLCC akvārijs esot viens no grandiozākajiem pasaulē, tā saka Delfu tūrisma gids.

Continue reading “MALAIZIJA: Aquaria KLCC”

MALAIZIJA: Salauzts pirksts un vēl nedēļa Kuala Lumpurā

Īsi pastāstīšu par to, kāpēc mēs vēl nedēļu paliksim KL. Īsi, jo ar vienu roku nav ērti rakstīt. Un vēl… tas ir lēni, neesmu tik pacietīga. 🙂

Pašā pirmajā dienā, braucot no Kuala Lumpuras lidostas uz mūsu dzīvesvietu, nokritu no velosipēda un sasitu pirkstu, nobrāzu roku un sasitu gurnu. Otrajā dienā aizgāju uz klīniku, kur pārbaudīju aizdomīgi uzpampušo pirkstu. Pēc pārbaudes pateica, ka rentgenu nav jāveic, pirksts nav lauzts, bet ievainota tikai locītava (skat. iepriekšējos divus bloga rakstus).

Pa šīm sešām dienām pirkstam pārgāja sapampums, bet tas turpināja diezgan stipri sāpēt. Līdzīgi arī ar sānu. Tāpēc vakar neaizbraucām tālāk, un es ar Kasparu gāju uz slimnīcu pārbaudīt savus ievainojumus.

Ar taksi (atkal lēti, 1,50 eiro) aizbraucām līdz vienai privātajai slimnīcai. Bet tur pie pārbaudīšanas netiku, jo jaunajam pacientam jāiemaksā drošības nauda 300 ringiti (75 eiro). To atgriež, ja pārbaužu cenu summa ir mazāka nekā 300 ringiti. Ja nav, tad, protams, jāpiemaksā. Tā kā bija aizdomas, ka te pārbaudes ir padārgas, tad laipnajai meitenei Emergency Reception’ā pateicu diemžēl nē. Meitene vēl aizvien bija laipna un pateica, ka Government slimnīcā (Hospital Kuala Lumpur) man šīs pārbaudes izmaksās lētāk, un pastāstīja, kā līdz turienei tikt.

Continue reading “MALAIZIJA: Salauzts pirksts un vēl nedēļa Kuala Lumpurā”

MALAIZIJA: Sešas dienas Kuala Lumpurā

Pastāstīšu par mūsu pirmajām dienām Malaizijā. Tās mēs pavadījām skaistajā un modernajā Kuala Lumpurā.

Iepriekšējā dienā, braucot no lidostas uz dzīvokli, nokritu no riteņa un sasitu pirkstu, nobrāzu sānu un roku. Tāpēc otrajā dienā ar Kasparu gājām meklēt klīniku vai slimnīcu, kur varētu apskatīt manu sapampušo un sāpošo pirkstu. Slimnīcā, kas ir pāri ielai, man diemžēl nevarēja palīdzēt, jo tā esot militārā slimnīca. Pagājām nedaudz tālāk un atradām mazu klīniku, kur ārsts apskatīja manu pirkstu un ieteica aiziet uz rentgenu jebkurā lielajā slimnīcā. Devāmies tajā virzienā, kur ir viena viņa ieteiktā slimnīca, bet tik tālu netikām, jo pēc pāris minūtēm uzgājām “X-RAY clinic”. Te manu roku apskatīja ārste un bez rentgena noteica, ka nekādi kauli nav lauzti – paspaidīja pirkstu un roku un prasīja, vai sāp. Teica, ja sāp tikai lokot, tad savainota locītava. Turpat klīnikā man iedeva zāles locītavai, pretsāpju tabletes un smēri. Samaksājot par zālēm, sapratu, ka tās maksā līdzīgi kā Latvijā. Tātad, vairs nebūs kā Indijā, zāles par “kapeikām”.

Tā kā mūsu pirmā diena šajā valstī bija baigi traka un gara, tad gulēt aizgājām neēduši un otrai dienai brokastis nesarūpējuši. Līdz ar to pārtikas veikalus ieraudzījām tikai otrajā dienā. Un tas bija ļoti patīkams moments. Visādas maizītes un bulciņas! Ar cīsiņiem, ar gaļu, ar pildījumu, ar sieru, ar augļiem un ogām, ar garnelēm… Tādu Indijā nebija. Protams, ka sapirkāmies dažādas maizītes brokastīm! Un kā tās garšo! Gandrīz pēc mājām! Indijā nebija tādu bulciņu un maizes… Tā bija pasausa, pagatavota kaut kā savādāk… Vēl viens pārsteigums – tuvākajā pārtikas lielveikalā ir lēti suši. 4 palielus vai 6 maziņus gabalus var nopirkt par aptuveni 0,75 eiro. Lielie maksā ap 0,25 gabalā. Pieņemu, ka šī manta visā valstī maksā lēti. Latvijā esot, suši man nekad īpaši nav garšojuši, bet pēc Indijas ēdieniem vēlējos apēst kaut ko savādāku. Un… biju pārsteigta, ka tagad uz suši skatos savādāk (jau piekto reizi ēdu ar gardu muti).

Continue reading “MALAIZIJA: Sešas dienas Kuala Lumpurā”